IEPRIEKŠĒJĀ DAĻIŅA ŠEIT http://spoki.tvnet.lv/literatura/Skriet-vai-mirt-4/652993
piedodiet par kļūdām
LEJĀ PĒC STĀSTA IEVIETOJU DZIESMIŅU, KURAS DĒĻ ES UZRAKSTĪJU ŠO DAĻIŅU.
*****
„Ej dirst!”es nokliedzu un sajutu, kā mana galva velreiz atsitās pret akmeni.
Sitiens bija diezgan sāpīgs, bet es to varēju pārciest.
„Mēs tev iemācīsim, kā pareizi runāt ar pieaugušajiem! ”viņš noteica un notupās man blakus.
Pēkšņi vienam no vīriem iedrebējās kabata. Viņš no kabatas izvilka telefonu.
„Ko vajaga?”viņš nokliedza un sāka runāties pa telefonu.
Kamēr viņš runāja viens no vīriem mani turēja pie zemes. Zeme bija diezgan auksta un slapja. Tad vīrs beidza runāt pa telefonu un nopietni paskatījās uz mums.
„Man ir jābrauc, tu ar viņu tiksi galā?”viņš jautāja vīram, kas mani turēja.
„Protams un vel pie reizes pārmācīšu!”viņš noteica un tad ar smaidu paskatījās uz manis.
Tad vīrs, kas runāja pa telefonu sāka ātrā solī iet uz vārtiņu pusi.
„Nu ko tagat esam divi vien!”vinš man iečukstēja ausī.
Man bija iespēja aizbēgt, tikai bija jāuzvar šis vīrs. Tad viņš mani piecēla kājās un piespieda pie sienas. Viss ķermenis nevaldāmi sāka sāpēt. Sāpēja gan roks, gan kājas, gan mugura. Tagat šķita tik neiespējami uzveik viņu. Es sāku viņam spert ar kājām. Kamēr viņš centās noturēt manas kājas es jau viņam uzbruku ar rokām.
„Tu domā, ka tas būs tik viegli?”viņš man jautāja un no zemes pacēla nazi.
Tad es apstājos. Viņš man atkal piespieda pie sienas. Vīrs spieda ar visu spēku man uz plaušām, tādēļ man bija aizvien grūtāk elpot. Es sāku elsot, jo knapi varēju paelpot.
„Nu ko es esmu un viemēr būšu uzvarētājs!”viņš iekliedzās un pasmaidīja.
Kamēr viņš uz manis skatījās man bija iespēja. Es drusku ietupos un iespēru viņam. Vīrs apgāzās zemē un es metos skriet uz vārtiņu pusi. Dzirdēju aiz muguras dusmu saucienus un lamāšanos, bet es tikai skrēju. Es dzirdēju, kā aiz muguras viņš jau skrien, līdz es neskatījos uz kājām un paklupu. tad nokritu zemē. Viņš jau bija klāt.
„Centies no manis aizbēkt?”viņš man jautāja.
Tad es sajutu stipru spērienu pa vēderu un tam sekoja velviens spēriens.
„Domāji, ka no manis aizbēksi?”viņš noteica un piespēra man pa galvu.
Sāpēs sāku locīties pa zemi. Sajutu, kā pa degunu sāk tecēt asinis un vel es sajutu, kā pa pieri lēnām slīd asinis uz leju.
„Pretīgā maita!”viņš noteica un iespēra man pa vēderu.
Sapēs es sāku kliekt un raudāt.
„Nu kur tev maita sāp, varbūt šeit?”viņš noteica un notupās man līdzās.
Tad viņš paņēma nazi un vieglītiņām pieskārās manam vaigam. Tad viņš lēnām no vaiga virzījās uz kaklu.
„Iegriezīsim varbūt šeit,”viņš pieskārās manam kaklam,”nu varbūt šeit?”viņš noteica un pieskārās manam vaigam.
Viņš bija, kā jucis cilvēks, kuram vajadzēja nāvi. Viņš piecēlās un atvēzējās ar nazi.
„Piedod, bet es tik ļoti vēlos tevi izbaudīt,”viņš pasmaidīja un turpināja,”bet diemžēl nevaru papriecāties, tādēļ tevi nogalināšu!”
Tad es sajutu, ka es guļu virsū ierocim. Tad viņš bija gatavs un trieca nazi pret mani es izvilku ieroci un izšāvu. Lode viņu atsita atpakaļ un viņš nogāzās pretīm man. Es ātri piecēlos un nomērķēju uz vina galvu un izšāvu.
„Un kurš tagat ir uzvarētājs?”es noteicu un piegāju viņam klāt.
Tad es viņam pārbaudīju pulsu. Viņš bija miris. Tad parakājos pa viņa kabatām. Vienā no kabatām bija vārtu atslēga. Ieroci ņemu līdzi, jo vel dažas lodes tajā bija palikušas. Es paņēmu atslēgu vienā rokā un otrā rokā turēju ieroci, ja gadijuma pēc vel kāds man uzbrūk. Atslēkt vārtiņus bija viegli. Un pēc vārtiņu atslēgšanas devos projām no šīs vietas.
