Skriet vai mirt.103

ŠOREIZ DRUSKU GARĀKA DAĻIŅA.

iepriekšējā daļiņa šeit http://spoki.tvnet.lv/literatura/Skriet-vai-mirt9/654073

Pēc nedēļas.

Beidzot es jutos droši. Es biju savās mājās pie kareivjiem. Pašlaik gan es biju slimnīcā, bet katru dienu kāds mani atnāca apciemot. Man bija ļoti paveicies, ka kad es biju izrāpojusi uz ceļa mani ieraudzīja viena no mašīnām un tad mani aizveda līdz pat slimnīcai. Pēc tam atbrauca man pakaļ viens no kareivjiem un aizveda mani prom no slimnīcas uz drošāku slimnīcu. Pašlaik man bija jāarstē kājas, jo lodes man bija nodarījušas lielu skādi kājām. Šī nedēļa bija pagājusi tik ātri, tādēļ ka es gandrīz visu laiku gulēju. Ārsti man neatļāva staigāt vai ar ratiņkrēslu izbraukt no palāta. Viņi pat neklausījās, kad es tecu, ka vajaga atvērt logu, jo istabā bija ļoti karsti. Man šie ārsti riebās, bet viņi jau rūpējās par manu veselību. Pat dažreiz sāku domāt, ka viņi vēlas vai es nekad vairs nestaigāju. Dažreiz kad bija ļoti tumš es izlavījos ārā no slimnīcas un devos pastaigāt. Kaut vai man nekā īpaša virsū nebija, bet svaigs gaiss bija pats labākais. Manas pārdomas iztraucēja viens no ārstiem.

„Labdien man jums ir jāpaziņo slikta vēsts un varbūt jums tā šķitīs laba vēsts!”viņš noteica.

„Stāstiet!”es noteicu un atspiedu galvu ērtāk pret spilvenu.

„Mēs esam atraduši, ka jums ir reta slimība un ar šo slimību mirst jebkurš cilvēks, bet ir labas ziņas pret šo slimību ir zāles, bet šīm zālēm ir blaukus efekts tu var zaudēt abas kājas!”viņš mierīgi noteica.

„Kas tad man kaiš?”es nobrēcu, jo nevēlējos kļūt par invalīdu.

„Kā jau teicu jums ir reta slimība un pēc apmēram nedēļas jūs varat mirt, pat atrāk jūs varat mirt!”viņš noteica un tad man pasniedza veidlapu.

Uz tās bija rakstīts par šīm zālēm un lejā bija paraksts jāuzliek, ka es nevainošu viņu, ja zaudēšu abas kājas.

„Es nepiekrītu!”es saplēsu lapu un nometu zemē.

„Jūs saprotat, ka bez šīm zālēm jūs mirsiet!”viņš nokliedza.

Es pasmaidīju. Tad piecēlos un piegāju pie loga. Mani nekas neaizturēja, jo šī istaba bija milzīga. Šajā istabā bija viena gūlta divi lieli logi un vienas durvis. Tad es atvēru logu.

„Ko jūs darāt jūs tikai pasliktinat savas izredzes izdzīvot!”viņš piestedzās pie loga pagrūda mani malā un aizvēra logu.

„Ko jūs sakat ziniet bet es jau katru dienu eju pa nakti ārā lai pastaigātos un nekas slikts pašlaik nav noticis!”es noteicu un sāku smieties.

Ārsts bija nobījies, bet savas bailes neizrādija. Tad viņš pagriezās un izgāja āra no istabas. Es piegāju atkal pie loga un atvēru to. Pa loga spraugu ieplūda aukstais gaiss. Tad lēnām atvērās durvis pa tām ienāca nepazīstams cilvēks. Tas bija puisis apmēram viņam bija 20 gadi varbūt vairāk. Viņam bija brūni mati un zilas acis. Tad viņš pasmaidīja.

„Kas tu tāds esi?”es viņam jautāju un atkāpos.

„Man nav laika skaidrot es tev piedāvāju darījumu!”viņš noteica un aizvēra kārtīgi durvis.

„Saki!” es noteicu un atkāpos soli atpakaļ.

Viņš pasmīnēja.

„Es zinu ar kādu slimību tu slimo un es zinu, ka tu nevēlies būt krople vai ne?"viņš aši noteica un paskatījās uz durvju pusi.

„Jā turpini!”es noteicu un lēnām apsēdos uz gūltas.

„Man ir zāles, bet tu būsi izmēģinājuma trusītis?”viņš noteica un pasmaidīja.

„Un jūs sakat, ka pēc šīm zālēm es nebūšu invalīde?”es noteicu.

„Ja viss izdosies, kā nākas tad jūs būsiet divreiz spēcīgāka nekā tagad un vel pie reizes jūz izārstēsieties no šīs slimības!”viņš noteica un pienāca man klāt.

„Un ja neizdosies?”es bailīgi noteicu.

„Jūs mirsiet!”viņš bezrūpīgi noteica.

Es vēlējos dzīvot, bet šis variants vismaz nepiedāvāja par kropli nebūt, ja kaut kas notiek.

„Jā es piekrītu!"es aši noteicu.

Viņš izvilka no kabatas maisiņu. Maisiņā stāvēja šļirce. Viņš paņēma to un pienāca man pa visam klāt. Tad es pavilku uz aukšu kreklu un viņš man plecā iepotēja. Tas nebija sāpīgi.

„Tagad jums ir jāpaguļ, bet uzreiz, kā tu pamosties dodies prom. Pēc laiciņa tevi apciemošu!”viņš noteica un pazuda.