local-stats-pixel fb-conv-api

Skorpions9

149 0

Vēlviens stāsts no manas puses. Sakums diezgan pasmags, bet nu, jā... Ceru, ka patiks.

***

Heilijas skatapunkts.

Blenzu uz sevi spogulī. Manas istabas durvis bija slēgtas. Dzirdēju, ka patēvs vēljoprojām psiho virtuvē. Pētīju sevi. Zilumus uz kakla būs viegli noslēpt ar šalli, bet seja... Nopūtos un paņēmu tonālo krēmu. Uzsmērēju to uz zilumiem un centos izlīdzināt krēmu, lai zilumi paliktu neredzami. Izdevās. Skola. Man nav draugu. Nebūs jāuztraucas par jautājumiem. Izlaidu garos matus un izķemmēju tos. Tie nosedza arī manus vaigus. Ideāli. Piecēlos un paķēru melno šalli. Apliku to ap kaklu, nosedzot zilumus. Nevienam tie nebija jāredz. Nopūtos. Es vēlējos kaut mans pusbrālis, Kevins, būtu šeit. Viņš nepieļautu, ka mani sit. Sapurināju galvu. Viņa šeit nebija. Sakodu zobus un paķēru skolas somu. Uzmetu to plecā un piegāju pie durvīm. Sasparojos un atslēdzu tās.

- Tu, muļķe, lai būtu laikā mājās! Vakariņās gribēšu steiku! – Ritvars nobaurojās. Noriju siekalas un gandrīz skriešus izmetos no mājas. Devos uz skolu, nepievēršot uzmanību skatieniem, kas pavadīja mani. Tonālais tomēr nespēja noslēpt visu. Jutu, ka mugurā duras skatieni. Nodūru galvu un sāku iet ātrāk. Kopš mammas nāves, katra diena ir kā ļauns murgs, no kura nav iespējams atmosties. Ritvars bija mainījies. Viņa maigā daba bija pārvērtusies nežēlīgā slepkavnieciskumā. Viņš ienīda mani. Es biju mammas atgādinājums. Kevin, kaut tu būtu šeit! Nopūtos. Mans pusbrālis bija jau pilngadīgs. Viņš bija trīs gadus par mani vecāks. Es uz viņu drīkstēju paļauties. Viņš sargāja mani. Taču tagad... Viņam ir draudzene un darbs. Citā valstī. Es nespēju sagaidīt to mirkli, pēc gada, kad būšu pilngadīga. Pirmais, ko es darīšu, es pārvākšos. Vienalga uz kurieni. Galvenais prom.

Sasniedzu skolu un apstājos. Es biju atnākusi stundu agrāk. Mans mierinājums.. Mūzikas skolotājs, kurš labprāt mani pieņēma un trenēja manu balsi. Mana kaislība. Bez dziedāšanas mana dzīve būtu neciešamāka par elli. Pat velns nosarktu manas dzīves priekšā. Uzskrēju uz trešo stāvu. Nācās doties cauri gaitenim. Uz palodzes sēdēja draugu bariņš. Ieraudzījuši mani, viņi apklusa un nopētīja manu seju. Kāds puisis nopūtās. Es tikmēr steigšus devos viņiem garām. Puisis, kurš nopūtās bija bundzinieks skolas grupā. Viņš mācījās divas klases augstāk. Šons. Es bieži biju redzējusi viņu spēlējam kopā ar draugiem. Parasti tad skolotājs atļāva man dziedāt, kamēr pats aizgrābti manī klausījās. Likās, ka mana balss tiešām ir laba.

- Man tas riebjas. – dzirdēju, ka Šons ievaidas. Viņš šo frāzi atkārtoja vienmēr, kad biju tuvumā. Nodūru skatienu un gandrīz skriešus sasniedzu mūzikas klasi. Atvēru klases durvis un pabāzu galvu. Skolotājs sēdēja, ierakies papīros.

- Labrīt. – klusi sveicināju.

- O. Heilija! – viņš pievērsa skatienu man. – Es tieši par tevi domāju. – viņš pamāja, lai ienāku. Paklausīju un apsēdos uz viena no krēsliem. – Kur ir tie vandāļi? – viņš piecēlās un devās uz durvīm. – Pagaidi, sirsniņ. – viņš nomurmināja un izgāja. Skolotājs bija jauns. Tomēr, skolēni lipa pie viņa. Jau pirmajās nedēļās viņš guva skolēnu atzinību un uzticību. Pie viņa drīkstēja iet, kad vien sagribējās. Viņš palīdzēja. Viņa vārds bija Deniss, taču es nekad viņu tā nesaucu. Viņš man bija misters Grīns. Deniss atgriezās. Aiz viņa nāca visi, kurus biju manījusi gaitenī uz palodzes. Arī Šons. Viņi visi paraudzījās uz mani, taču viņu acīs neredzēju riebumu. Es pat nezinu, ko es tajās redzēju. – Daži, kas trenējas grupā, pazīst Heiliju. – Deniss atspiedās pret savu galdu. Šons un vēl pāris puiši pamāja.

- Klusa, nerunīga. Un man krīt uz nerviem. – kāds noburkšķēja.

- Tavas domas neviens neprasīja, Raien. – Šons garlaikoti novilka. Noriju siekalas. Man gribējās mukt. No šiem... normālajiem cilvēkiem.

- Iztiksim bez tavas asprātības, Raien. – Deniss pasmaidīja. – Jūs arī zinat, ka šai meitenei ir brīnišķīga balss. – Deniss piebilda.

- Sasodīts, it kā to mēs nezinātu. – Raiens ieburkšķējās. Atskanēja būkšķis. – Au! – Raiens sašuta. Nepaskatījos, kurš viņam iesita.

- Neuzvedaties kā zīdaiņi. – Deniss saskaitās un sakrustoja rokas uz krūtīm. – Pie lietas. – viņš noburkšķēja. – Heilija tiek pievienota jūsu grupai. Šīs nedēļas laikā jums ir jāsagatavo dziesma. Mums ir konkurenti. 59. Vidusskola. – Deniss sarauca degunu. Dažas meitenes ieķiķinājās.

- Kā mēs varam kontaktēties ar pelēko peli? – Raiens ievaidējās. – Pat tagad viņa izliekas, ka nevienu no mums nedzird. – viņš sūkstījās.

- Starpcitu, es tevi ļoti labi dzirdu. – noburkšķēju.

- O. – Raiens noelsās. Izbolīju acis un nodūru skatienu. Jutu, ka man mugurā duras skatieni. Deniss nopūtās.

- Kādas jums ir problēmas pret to, ka meitene ir klusāka par pārējajām skaļajām rīklēm? – Deniss pieklājīgi apvaicājās.

- Man nav nekādu problēmu. – Šons atburkšķēja. Pārējie klusēja. Deniss pievērsa skatienu man.

- Tev ir laba mūzikas gaume, kādu dziesmu tu iesaki? – Deniss noprasīja. Samulsu.

- Velns viņ zin. – man paspruka. Deniss pasmaidīja.

- Tad es ieteikšu. Ke$a – Feels like rain. – Deniss samiedza acis.

- Ar mieru. – Šons piekrita.

- Viņa taču nenodziedās. – Raiens iespurdzās.

- A tu nospēlēsi? – atcirtu.

- Ūūūū, raksturiņš. – Raiens ieķiķinājās. Nopūtos. Vai tas idiots liks man mieru?

- Sarunāts. – Deniss apmierināti norūca. – Varat ķerties pie darba. Manuprāt, ar instrumentiem būs grūtāk, nekā ar dziedāšanu. Vai ne, Heilij? – viņš pievērsās man.

- Laikam. – paraustīju plecus.

- Ejam uz zāli. – Šons piecēlās. Pārējie viņam sekoja. Kad visi bija izgājuši no klases, piecēlos un devos viņiem līdz.

- Es aizskriešu pakaļ atslēgai. – Raiens paziņoja un aizskrēja man garām, aizskarot manu plecu. No viņa spara salīgojos, bet noturēju līdzsvaru.

- Zilonis. – Šons paziņoja. Uzmetu viņam skatienu. Viņš pasmaidīja un novērsās. Saraucu uzacis un atspiedos pret sienu.

- Kad mēs varēsim mēģināt? – kāda meitene ievaicājās. Man patika viņas stils. Viņas mati bija saņemti copē. Mugurā bija garš, rūtains krekls. Kājās melnas, piespīlētas bikses. Arī viņas acis bija izteiksmīgi iekrāsotas melnas.

- Kad Heilijai ir laiks, Denij. – Šons paraustīja plecus. Iztraucēti paskatījos uz viņiem. Laikam biju iegrimusi domās.

- Atslēga! – Raiens paziņoja jau otrajā stāvā. Viņš nesās augšā. Tieši man virsū. Abi apgāzāmies. Visi izbrīnīti uz mums raudzījās.

- Es laikam tiešām esmu neredzama. – paberzēju muguru.

- Piedošanu. – viņš uzmeta lūpu. Pamāju un piecēlos. Vēl viens zilums. Jauki. – Nē, godīgi. – viņš piecēlās un notīrīja netīrumus no biksēm.

- Ir labi. – ievilku elpu. Man sagriezās galva.

- Heilij? – Šons pienāca pie manis un blenza manī.

- Ko? – truli pablenzu. Galva šausmīgi smeldza. Man prātā atausa sitiens pa seju no Ritvara. Es atlīmējos pret virtuves sienu. Manas acis asaroja.

- Heilij, piedod. – Raiens satraucies manī blenza.

- Ir labi. – izgrūdu un centos elpot mierīgi. Man sāpēja krūškurvis. Šons samiedza acis un noslaucīja asaru, kas ritēja pār manu vaigu. Raiena sejā parādījās šausmas. Ievaidējos un atgrūdu Šona roku. Viņš bija noslaucījis daļu no tonālā. Apcirtos un aizskrēju pa gaiteni.

- Heilij! – Šons iebrēcās un es jutu, ka viņš man seko. Sāku skriet ārtrāk, kaut gan mani ceļi ļodzījās. Nevienam nebija jāzin, ka mans patēvs mani sit. Uzskrēju stāvu augstāk un ieskrēju meiteņu tualetē. Apsēdos uz palodzes un blenzu laukā. Asaras aumaļām gāzās pār maniem vaigiem. Sajutu plaukstu uz sava vaiga. Iztrūcināti paskatījos uz..Šonu.

- Šī ir meiteņu tualete. – ievaidējos un paslēpu seju savās plaukstās.

- Es mainīju dzimumu. – viņš paziņoja. Izspiedu smaidu. – Kas tev to nodarīja? – viņš pacēla manu zodu un lika ielūkoties viņa acīs. Noriju siekalas un klusēju. Nevienam nebija jāzin. Pat ne šīm smaragdzaļajām acīm. – Ja tu neteiksi, es zvanīšu Kevinam. – viņš piedraudēja. Nokratīju viņa roku no manis un nodūru skatienu.

- Tu to nedarīsi. – pasmaidīju.

- Man tev pierādīt? – viņš izvilka telefonu.

- Nē! – iebrēcos un atņēmu viņam telefonu. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. Ievilku elpu un atspiedu galvu pret sienu. Tā nepatīkami dunēja. Nākošajā mirklī viņa rokas atraisīja šalli no mana kakla.

- Es zvanīšu Kevinam. – viņš izdvesa.

- Nē. – iešņukstējos un aizsedzu zilumus.

- Sasodīts. Tu esi žņaugta. – viņa balsī bija histērija. Nopurināju galvu.

- Es tikai apkritu. – pat mironis man nenoticētu. Viņš ievilka elpu.

- Kurš? – viņš izgrūda caur zobiem.

- Es. – sakodu zobus.

- Izbeidz. – viņš ievaidējās. – Es apsolīju Kevinam, ka sargāšu tevi. – viņš izrāva telefonu no manām rokām. – Man tas ir jādara. Tas ir nopietni. – viņš norūca un sāka spiest numuru.

- Nē! – izgrūdu un metos viņam virsū. Aizlidināju viņa telefonu un iekrampējos viņa kreklā. – Kā Kevins man varēs palīdzēt? KĀ? – histēriski prasīju. – Ko viņš varēs padarīt savam tēvam? – iebrēcos.

- Ritvars. – viņš sakoda zobus. Iešņukstējos un paslēpu seju viņa kreklā.

- Nevajag Kevinu. – izgrūdu.

- Labi. – viņš pamāja. – Tomēr man būs jāpazvana. – viņš norūca un atlauza manus pirkstus no sava krekla.

- Apsoli, ka nezvanīsi Kevinam. – noriju siekalas, cenšoties savaldīties. Viņš pamāja un pacēla telefonu no grīdas.

- Sakopies... – viņš norija kamolu. Pamāju un paņēmu tualetes papīra gabaliņu. Piegāju pie izlietnes un sāku mazgāt savu seju. – Paklau, man neinteresē vai viņš ir aizņemts. Runa ir par Kevina māsu. – Šons sakoda zobus un pienāca pie manis no aizmugures. – Ko ~ ko? Savaldi Ritvaru. Ja meitenei parādīsies kaut mazākais zilums... Es par sevi negalvoju. – Šons iešņācās. Kādu brīdi valdīja klusums. – Man aizvest parādīt kāda izskatās viņa? – viņš ierūcās. Noslaucīju seju tualetes papīrā un pablenzu spogulī. Es izskatījos tiešām šausmīgi. Mana seja bija vairāk zilā, nekā ādas tonī. Šons nikni blenza spogulī uz manu atspulgu. – Viņš? Es ieraudzīšu un izkastrēšu to bifeli. Atradies varenais. – Šona acis zvēroja. – Ja vajadzēs, es palikšu pie viņas pa nakti. – viņš ieņurdējās. Šokā paskatījos uz viņu. – Un? Vai tāpēc būtu jāsit sieviete? Pretīgi, Lūk, pretīgi. – viņš nošņāca. – Es aizvedīšu viņu pie tevis. Tad redzēsim, ko teiksi tu un ko teiks viņš. – Šons ierūcās. Ievilku elpu. Šons nošņācās un nolika. – Tagad tu esi manā aizbildniecībā. Kādu laiku. – viņš pievērsās man. Pamāju.

- Kas noticis? – Denija saraukusi uzacis ienāca tualetē. Ieraudzījusi mani, viņa sastinga un vienkārši blenza.

- Vai nav redzams? – Šons ieņurdējās.

- Lūks? – Denija momentāli noprasīja.

- Es vedīšu parādīt viņu viņam. – Šons nopūtās.

- Ko? Nē. – sāku protestēt.

- Šss. – Šons norūca. – Savādāk es tevi nespēšu sargāt un man nāksies zvanīt Kevinam. – viņš nopūtās. Padevos. Kevinam nebija jāzin tas, kas pašlaik notiek.

- Kas, pie... – Raiens aprāvās, ieraudzījis manu seju. – Es zvanu Kevinam. – viņš noskaldīja un izvilka telefonu.

- Nevajag. – Šons ierunājās. – Es viņu vedīšu pie Lūka. – viņš nopūtās. Raiens pavērtu muti blenza manī.

- Pie joda, viņa ir pamatīgi apstrādāta. – Raiens secināja.

- Nē, āzi. Viņa uzkrāsojās. – Denija izbolīja acis. Šons nodūra skatienu un nogrozīja galvu.

- Kas ir Lūks? – nedroši ievaicājos. – Kā jūs pazīstat Kevinu? – viņi saskatījās. Satraukti pētīju viņus.

- Lūks ir mūsu boss. Kevins ir sens paziņa. – Šons nomurmināja.

- Kāds boss? – mana balss iedrebējās.

- Mafija vai kā jūs to dēvējat. – Denija nopūtās. Noelsos un piestreipuļoju pie sienas. Pilsētā klīda baumas, bet es tām nekad nebiju noticējusi. Es nebiju pievērsusi uzmanību tam, ka arī policija bija kļuvusi uzmanīgāka. Šona skatiens sekoja katrai manai kustībai.

- M..Mafija? – stulbi atkārtoju.

- Mūsu vecāki ir iesaistīti. Mēs sekojam pa viņu pēdām. – Raiens vērīgi lūkojās manī. Pamāju un centos atgūt normālu elpošanas ritmu. Tas kaut kā neizdevās.

- Vai jums ir.... – noriju siekalas. Denija pavilka uz augšu kreklu. Skatam atklājās josta, pie kuras bija piestiprināts ierocis. To pašu izdarīja Šons un Raiens. Viņiem visiem bija ieroči. Nodrebēju.

- Ir. Mums jāaizstāvās arī ir. – Denija pamāja.

- Jūs nogalināsiet mani? – cerīgi ievaicājos. Šons nošņācās un pienāca pie manis.

- Tev neviens nepiedurs ne pirkstiņu. – viņš saņēma manu seju savās plaukstās. – Neviens. Vai saproti? – viņš noprasīja. Bailīgi pamāju. Viņš nopūtās un atlaida mani. – Raien, pasaki, ka Heilija ir sasitusi galvu un pašlaik mēģinājums tiek atcelts. – Šons pavēlēja. Raiens pamāja un izgāja no tualetes.

- Es sagādāšu mašīnu. – Denija pamāja un aizgāja. Noriju siekalas un atspiedos pret sienu.

- Kad sāksies nākamā stunda, mēs dosimies. – Šons paziņoja.

- Paldies. – nomurmināju. Viņš pamāja.

149 0 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000

teksts tik garš kā manas slēpes emotion

4 0 atbildēt

Ļoti interesanti, gaidu turpinājumu! :)

4 0 atbildēt

Uuuuū,interesants sākums-turies tādā kvalitātē un būs tev 'i lasītāji,'i plusiemotion

3 0 atbildēt

Ātrāk nākao!!! Lūdzu šodien !!! emotion

0 0 atbildēt
Kā saka - iņčīgs stāsts. :D tā tik turpināt. : )
0 0 atbildēt

malcis! Pirmais lasamais stastins spokos emotion Turpini iesakto, Tev padodas emotion

0 0 atbildēt

Tu raksti lieliski!!!!!!!!! :) Patiešām, patīk, malacis

0 0 atbildēt

+ Tev no manis

0 0 atbildēt