mana balss tiešām bija laba. Tagad es to apzinājos.
- Tu esi super! – Denija iesmējās un apskāva mani. Pasmaidīju. Raiens iebukņīja mani.
- Tev tiešām ir laba balss. – viņš pamāja. Šons piecēlās no bungām un nāca pie mums. Pārējie biedri domīgi izklīda. Viņiem es biju kaut kas jauns. Pelēkā pele uznākusi prožektoru gaismās.
- 59 Vidusskolai ir pakaļā. – Šons apskāva mani. Iesmējos.
- Šis man sāk patikt. – Denija divdomīgi novilka. Raiens iespurdzās un, saķēris Denijas plaukstu, aizvilka viņu prom. Šons neatlaida mani un es nemaz negribēju, lai viņš palaiž mani. Viņa rokās es biju drošībā. Pat Kevins man to bija iegalvojis.
- Ē, es slēdzu ciet! – Deniss brīdināja. Šons iesmējās un, saķēris manu plaukstu, sāka skriet. Sekoju viņam. Izskrējām no zāles un noskrējām vienu stāvu zemāk.
- Iedomājies, ja mēs būtu ieslēgti! – Šons spurdzot izgrūda. Sāku smieties.
- Ak Dievs! Nakts skolā. – izgrūdu. Viņš iespurdzās, bet tad palika nopietns.
- Es tev gribēju vaicāt... – viņš iesāka, bet apklusa.
- Ko? – mudināju viņu. Viņš piesarka un novērsa skatienu. – Kas? – pasmaidīju un iebakstīju viņam. Viņš ievilka elpu.
- Vai tu negribētu aiziet šovakar uz kino? – viņš pievērsa skatienu man. Tajā bija pamatīga deva pesimisma.
- Labi. – pasmaidīju.
- Es jau zināju, ka tu teiksi.... – viņš apklusa. – Jā? – viņš neticīgi ievaicājās.
- Jā. – pamāju. Viņš pasmaidīja.
- Šovakar astoņos? – Šons ievaicājās.
- Jā. – iekodu lūpā. Sasodīts. Viņš mani aicina uz randiņu? Oho.
- Ideāli. – viņš izgrūda un pasmaidīja. – Es būšu tev pakaļ astoņos. – viņš piekodināja. Iesmējos. – Tev sanāk flirtēšana. – viņš iespurdzās, noskūpstīja manu vaigu un aizskrēja. Samulsusi noskatījos viņam pakaļ. Pasmaidīju un lēni gāju uz garderobi. Paldies Dievam, manas stundas bija beigušās. Iespurdzos. Šonam bija vēl divas. Varbūt man viņu pagaidīt? Nē, tas izskatīsies pēc uzmākšanās. Devos tālāk.
~~~
- Tu jau mājās? – Kevins iesmējās un apskāva mani.
- Aha. – pasmaidīju.
- Kā šodien skolā gāja? – viņš izklausījās tīri ieinteresēts.
- Viss pa vecam. – iesmējos. – Matemātikā bija ieskaite. Franču valodā dabūju piezīmi. – iespurdzos un apsēdos virtuvē pie galda.
- Tu sāc uzdzīvot. – viņš secināja.
- Mazliet. – nolaidu skatienu.
- Un kā ar Šonu? – viņš sarauca uzacis un apsēdās man pretī. Samulsu.
- Kāpēc tu jautā? – piesardzīgi ievaicājos un paķēru vīnogu ķekariņu, kurš stāvēja uz galda.
- Es taču redzu, ka jūs viens otram patīkat. – Kevins pasmaidīja. Aizrijos.
- Tas ir tik ļoti pamanāms? – iekodu lūpā.
- Man, jā. – viņš piemiedza. Pasmaidīju.
- Mēs iesim šovakar uz kino. – nomurmināju. Kevins nosvilpās. Nosarku.
- Tikai izsargājieties. – viņš piekodināja.
- Kevin! – sašutu. Viņš ieķiķinājās. Iespurdzos un novērsos.
- Es šodien saņēmu rezultātus no slimnīcas. Raienam ir atbilstība. – viņš nomurmināja.
- Ko? Raienam? – apmulsu.
- Jā. Viņš ir ar mieru veikt operāciju. – Kevins pamāja. Šokēti raudzījos uz viņu.
- Viņš veica pārbaudi? – nespēju noticēt.
- Jā. – Kevins urbās manī.
- Es viņu izkastrēšu. – ieņurdējos un piecēlos.
- Kur tu iesi? – Kevins iespurdzās.
- Piesist Raienu. – noņurdēju un izgāju no virtuves. Kevins sāka smieties. Izgāju no mājas un devos atpakaļ uz skolu.
~~~
Es cepos. Pamatīgi. Kādēļ gan Raienam vajadzētu gulties zem naža? Es viņam neesmu pilnīgi nekas. Raiens, Denija un Šons iznāca no skolas. Ievilku elpu un devos tieši pie Raiena.
- Tu jucis esi? – noprasīju. Šons un Denija apmulsuši saskatījās.
- Mani jau Kevins brīdināja. – Raiens iespurdzās.
- Nē, Raien. – ievaidējos. – Ir risks. – piesitu kāju pie zemes. Šons iespurdzās.
- Neatrunāsi, čabulīt. – Raiens nodūdoja. Izbolīju acis.
- Par ko iet runa? – Denija piesardzīgi ievaicājās.
- Tas muļķis grib būt mans donors. – izgrūdu un samiedzu acis. Šons izbrīnīti paskatījās uz Raienu.
- Jāh, es ir muļķis. – Raiens nopurpināja. – Sasodīts, man vienalga. Tu esi svarīga manam labākajam draugam. – viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Paviāns! – izgrūdu, apcirtos un devos prom.
- Tavs radinieks! – Raiens iespurdzās. Apcirtos, izbāzu mēli un devos tālāk. Ak, šausmas. Es tā rīkojos pirmo reizi! Iesmējos. Es palieku dīvaina. Jutu, ka mani apstādina kādas rokas. Samulsusi pagriezos.
- Tad vakarā? – Šons pasmaidīja.
- Jā. – iesmējos. Viņš pieliecās tuvāk pie manas auss.
- Tu izskaties tik mīļa, kad esi dusmīga. – viņš nočukstēja. Iekodu lūpā un nosarku. Šons pamanīja manu nosarkšanu un iesmējās. – Arī tagad. – viņš piemiedza un noglāstīja manu vaigu. Jutu, ka mana sirds sāk sisties ātrāk. Vai tas ir normāli?! Likās, ka esmu pazaudējusi runasspējas. Viņš pasmaidīja un pievilka mani pie savām krūtīm. Apviju rokas ap viņu. – Ļauj Raienam palīdzēt. – viņš lūdza. Nopūtos.
- Un ja nu kaut kas noiet greizi? – izgrūdu.
- Nekas nenoies greizi. – Šons nomurmināja. – Jūs operēs Dens. – viņš noteica un atlaida mani.
- Paldies tev. – nočukstēju un paslēpu seju viņa jakā. Viņš noskūpstīja manu galvvidu.
- Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, tu esi mums viesiem svarīga. – Šons nomurmināja. – Tieši tādēļ mēs darīsim visu, lai viss būtu kārtībā. – viņš piebilda. Nopūtos.
- Paldies. – nomurmināju un noskūpstīju viņa vaigu. Viņa acis ieurbās manās un neļāva novērsties. Pieskāros viņa vaigam un paliecos viņam pretī. Viņš ieņurdējās un mežonīgi noskūpstīja mani. Šis nebija maigs skūpsts. Un man tas patika.
- Vakūūms! – Denija un Raiens unisonā iebļāvās.
