***
Šona skatapunkts.
Manā galvā atkal un atkal atbalsojās viņas kliedziens. Ievilku elpu un aizvēru acis. Tagad viņas dzīvība bija Dena rokās. Izgāju gaitenī un noslīgu gar sienu uz soliņa. Cilvēki gāja un nāca. Runāja un smējās. Bet es viņus nedzirdēju. Kāds bija izslēdzis skaņu. Likās, ka es nespēju neko just. Manī bija tukšums. Sasodīts, man vajadzēja to meiteni sev blakus. Bez viņas es nejutu. Bija tikai trulas sāpes par to, ka viņas nav blakus. Likās, ka pasaule zaudē krāsas. Es nezinu, cik ilgi nosēdēju uz soliņa, blenžot vienā punktā. Māsiņas un cilvēki, iedami man garām, dīvaini noskatījās manī.
- Šon? – manu klusumu pārrāva Denija. Muļķīgi paraudzījos viņā.
- Ko vajag? – izgrūdu. Viņa nopūtās un apsēdās man blakus.
- Es zinu, ka tev tā meitene nozīmē daudz. - viņa nomurmināja. Atsāku blenzt sienā. – Viņai būs labi. Tici. Dens ir lielisks ārsts. – viņa centās mani uzmundrināt. Cik jauki. Sarkasms. Denija manīja, ka man nelīdz viņas optimisms un likās mierā.
- Meitene pārcieta operāciju. – klusumu pārtrauca Dens. Pielecu kājās un blenzu viņā.
- Kā viņai? – izspļāvu.
- Stāvoklis ir stabils. – Dens pamāja. Viņa skatiens satumsa.
- Den… - ieņurdējos.
- Asiņošana tika pilnībā apturēta. Meitene nav izvarota. – viņš pievērsa skatienu Denijai, kura noelsās.
- Tad, kur ir problēma? – noprasīju.
- Viņai ir…leikēmija. - viņš izmocīja. Noelsos un atslīgu atpakaļ uz soliņa. Denija paslēpa seju savās plaukstās. – Mums ir jādabū donors. Labi ātri. Slimība progresē. – viņš nopūtās. – Pirms mirkļa jau pieteicu.
- Paldies, Den. – nomurmināju. Viņš pamāja un devās prom. – Den? – iebrēcos un pielecu kājās. Viņš pagriezās pret mani. – Es vēlos pārbaudīties. Varbūt es varēšu būt donors. – cerīgi nomurmināju. Dens pamāja, lai sekoju viņam. Devos viņam līdzi. – Vai es varēšu viņu apraudzīt? – ievaicājos. Dens nopūtās un mēs iegājām kādā telpā.
- Varēsi. – viņš pamāja. Apsēdos uz krēsla un ļāvu viņam rīkoties. Manas domas bija ārpus šīs telpas. Pie Heilijas. Es tiešām biju iemīlējies viņā, sasodīts. Man vajadzēja būt pārliecinātam, ka viņai tik tiešām viss ir kārtībā. – Viss. – viņš nomurmināja. Pamāju un piecēlos.
- Kura palāta? – noprasīju.
- Trīs simt trešā. – viņš nomurmināja. Izgāju no telpas un devos uz palātām. Trešais stāvs. Lēni devos uz priekšu, lai būtu pārliecināts, ka nepalaižu viņas palātu garām. Ar zināmu atvieglojumu ieraudzīju trīs simt trešo palātu. Klusi iegāju iekšā. Viņa gulēja un izskatījās tik… trausla un skaista. Piegāju pie viņas gultas un satvēru viņas plaukstu. Viņa notrīsēja un atvēra acis.
- Piedod. Es nevēlējos tevi pamodināt. – nočukstēju.
- Ir labi. – viņa izspieda smaidu. Viņas plauksta mazliet ciešāk satvēra manējo. – Man ir leikēmija. – viņa nočukstēja.
- Mēs atradīsim donoru, mazā. – noriju siekalas. – Es jau nodevu asins paraugu.
- Kāpēc tu to dari, Šon? – viņa sarauca uzacis.
- Tāpēc…ka tu esi svarīga Kevinam. – sameloju. Viņa klusējot raudzījās manās acīs.
- Tu neteici taisnību. – viņa nopūtās. Pieliecos viņai tuvāk.
- Arī man tu daudz nozīmē. – nočukstēju. Viņa saspieda manu plaukstu. Nopūtos un noskūpstīju viņas pieri.
- Mūsu skola zaudēs. – viņa nopūtās.
- Vienalga ar visu skolu. – pasmaidīju. – Tagad tev ir jāveseļojas. – noglāstīju viņas vaigu.
- Paldies. Es nezinu, kas būtu noticis, ja tevis nebūtu. – viņa nočukstēja.
***
Heilijas skatapunkts.
Pēc divām nedēļām..
Šons neatkāpās no manis ne soli. Dažu dienu laikā viņš bija kļuvis par manu labāko draugu. Sacensības starp skolām tika atceltas. Manis dēļ, kā apgalvoja Šons. Mans donors tika meklēts. Šons nebija derīgs. Un viņam tas riebās. Viņš to nekautrējās paziņot Denam. Man slimnīcā lika uzkavēties tikai tādēļ, ka ārstiem vajadzēja vēl kādas analīzes. Šons bija apmierināts, jo es gulēju. Man bija jāizguļ smadzeņu satricinājums. Jutu, ka Šons man blakus sakustas. Mums bija iedota kāda palāta, kurā bija divvietīga gulta un visādas citas ekstras. To pieprasīja Šons.
- Guli, Heilij. – Šons iesmējās.
- Ir jau rīts. Turklāt, esmu atgulējusies. – novaidējos.
- Vienalga. – viņš iespurdzās un apgūlās uz vēdera, blenžot sienā. Pasmaidīju un iebakstīju viņam.
- Man krīt uz nerviem tava komandēšana. – paziņoju. Viņš iespurdzās.
- Es visiem krītu uz nerviem. – viņš paraustīja plecus un pasmaidīja. Pagriezos uz sāniem pret viņu.
- Jā. Tev ļoti patīk rūpēties. – ķircināju. Viņš samiedza acis un pagriezās uz sāniem pret mani.
- Tu, skaties man… - viņš ierūcās, bet apklusa, jo es viņam biju uzmetusi segu. Viņš sāka smieties un izbāza galvu no segas apakšas. Tagad es samiedzu acis un paglūnēju. Viņš iespurdzās un noglāstīja manu vaigu. – Kevins zvanīja. – viņš nomurmināja. Šokā pablenzu. – Viņš brauks šurp. Raiens viņam pateica par leikēmiju. – Šons nopūtās.
- Nē. – ievaidējos un pieskāros savai sejai.
- Zilumi jau sen ir pazuduši. – viņš pasmaidīja.
- Ja? – noprasīju. Viņš pamāja. Nopūtos. – Tad viņš var braukt šurp. – iespurdzos. Šons pasmaidīja.
- Viņš jau brauc. Pašlaik viņš ir lidmašīnā. – viņš pasmaidīja.
- Super. – izgrūdu. – Un esi izskatos pēc pussprāgušas zoss. – noņurdēju.
- Nu, tikai mazliet. – viņš ķircinājās. Iesmējos un uzmetu viņam segu.
- Idiots tāds. – nopurpināju un piecēlos sēdus. Viņš iespurdzās un novandīja segu no sevis. Skatam atklājās ideāla presīte un bicepsi. Un viņš uzdrošinājās gulēt tikai bokseršortiņos... Kādu mirkli blenzu. Viņa skatiens bija kaut kur aizklīdis tālumā. Nopūtos un novērsos. Izkāpu no gultas un izstaipījos. Paskatījos uz viņu. – Paklau, tu…
- Eju jau eju. – viņš iespurdzās un izleca no gultas. Mulsi noskatījos uz viņu, kad viņš pazuda aiz durvīm. Paraustīju plecus un piegāju pie somas. Tur atradās manas drēbes. Izvilku ērtas treniņbikses un topiņu. Novilku pidžamu un apģērbos. Iesmējos un piegāju pie durvīm. Atvēru tās. Šons bija ielenkts. Starp sievietēm. Viņas visas koķeti smaidīja un koķetēja. Atspiedos pret stenderi un skatījos, kā viņš apmulsis blenž uz viņām. Skats bija uzjautrinošs. Ieklepojos un iesmējos, ieraudzījusi svētlaimi Šona sejā. Viņš izlauza ceļu pie manis un pievilka mani sev klāt, it kā es būtu viņa glābiņš. Iesmējos un atmuguriski iesoļoju atpakaļ palātā. – Pirajas. – viņš izburkšķēja un atlaida mani. Pasmaidīju.
- Tu jau ar labais. Iziet šādā paskatā. – norādīju uz viņu. Viņš iesmējās.
- Piedošanu. – viņš paklanījās un piegāja pie savas somas, kurā atradās viņa drēbes. Nošūpoju galvu un apsēdos uz gultas malas. Apgūlos uz muguras un vēroju griestus. – Ļoti interesanti? – viņš apgūlās man blakus un pablenza giestos.
- Jā. – iesmējos un paskatījos uz viņu. Viņš pasmaidīja un paskatījās uz mani. Viņš saņēma manu plaukstu.
- Vai nevēlies braukt uz lidostu sagaidīt Kevinu? – Šons pasmaidīja.
- Vai Dens ļaus? – atvaicāju. Viņš pasmaidīja.
- Tevi rīt izrakstīs. Es domāju, ka jā. – Šons paraustīja plecus.
- Beidzot!- iebrēcos un pielecu sēdus. Viņš iesmējās un norāva mani atpakaļ guļus.
- Dens teica, lai nepārspīlē ar aktivitāti. – Šons brīdinoši nomurmināja.
- Aha. – samulsu. Viņa rokas parāk privātīpšnieciski bija pievilkušas mani pie viņa krūtīm. Atspiedu galvu pret viņa krūtīm un aizvēru acis. Sajūta patiesībā bija laba.
- Tuk, tuk! – atsprāga palātas durvis un pa tām ienesās Kevins. Šons atlaida mani un piecēlās. Sekoju viņa piemēram. Kevins smīnot paskatījās uz Šonu, kurš ignorēja viņa skatienu. Iesmējos un cieši apskāvu Kevinu.
- Kā tik ātri? – iesmējos un noskūpstīju Kevina vaigus.
- Es braucu vienu reisu ātrāk. – viņš pasmaidīja un cieši apskāva mani. – Dievs žēlīgais, kā izaugusi! – Kevins nobrīnījās. Iespurdzos. – Nu, stāsti, stāsti. – viņš mudināja mani un apsēdās uz gultas malas, ieraujot mani sev klēpī.
- Par ko? – saraucu uzacis un paskatījos uz Šonu. Viņš bija atspiedies pret sienu.
- Par visu. – Kevins pinķerējās ap maniem matiem. Iesmējos.
- Nu, ēēē.... – pablenzu griestos.
- Kā ar puišiem? – Kevins pārtrauca manas domas. Pavērtu muti paskatījos uz viņu. Viņš pasmaidīja kā maija saulīte. Iesmējos.
- Nē. – nomurmināju. Viņš samiedza acis.
- Tieeešāāaam? – viņš novilka un uzmeta skatienu Šonam. Iebukņīju Kevinu. Viņš iesmējās. – Bet, ja nopietni, kā jūties? – viņš noglāstīja manu vaigu.
- Labi. – iesmējos.
- Kā tas ir~ labi? – viņš savilka lūpas.
- Nu, tā vienkārši. – pasmaidīju.
- Kāda iespēja? – viņš izgrūda. Sāku smieties. Viņš pasmaidīja un paslēpa seju manos matos. Apskāvu viņu.
- Es priecājos, ka esi šeit. – nopūtos.
- Es nemaz nedrīkstēju šeit nebūt, māšel. – viņš izpurpināja.
