***
- Labrīt. – Šons pasmaidīja. Iekārtojos ērtāk pie viņa krūtīm un pasmaidīju.
- Labrīt. – nopūtos un maigi noskūpstīju viņa lūpas. Viņa rokas spēcīgāk apvijās ap mani. Segas nebija. Tā bija izkritusi no gultas jau naktī. Viņa rokas nosedza manu kailumu. Mans ķermenis nosedza viņa kailumu. Viss bija pilnīgs. Es biju ekstāzē. Atvērās telpas durvis un pa tām ienāca Miks. Viņš nelikās ne zinis par mūsu ķermeņiem. Jutu, ka esmu nosarkusi kā biete. Šons bija mierīguma iemiesojums.
- Ceru, ka atpūtāties. – Miks pasmaidīja. – Lūks vakarnakt bija mazliet pārskaities. Iesaku būt uzmanīgiem. – viņš pasmaidīja.
- A man ir vienalga. – Šons nopūtās. Viņa rokas vēl ciešāk apņēma manu ķermeni. Priecājos, ka telpā valda pustumsa.
- Es tikai brīdinu. Viņam pēdējajā laikā nav labs noskaņojums. – Miks nomurmināja.
- Mhm. – Šons pamāja. Miks piecēlās un devās laukā.
- Atvainojos par traucēšanu. – viņš pasmaidīja un izgāja no telpas. Šons noskūpstīja manu pieri.
- Tas bija mulsinoši. – nomurmināju. Šons klusi iesmējās.
- Nav par ko mulst, mazā. Tu piederi man. – viņš nomurmināja.
- Jā, bet… - norūcu. Viņš iespurdzās.
- Man šķiet, ka viņam diži neinteresēja mūsu kailums. – Šons aizrādīja. Pamāju.
- Šon? – iejautājos, noglāstot viņa krūtis.
- Jā? – viņš sarauca uzacis. Ievilku elpu.
- No kā tev ir šī rēta? – nomurmināju, ar pirkstu galiem izsekojot rētai.
- Neprofesionāli ārsti. – viņš noņurdēja. Pasmaidīju un noskūpstīju viņa kaklu. – Mmm. – viņš nopūtās.
- Man tevis pietrūka. – nomurmināju.
- Arī man tevis pietrūka, mazā. – Šona tvēriens kļuva vēl ciešāks. Piekļāvos viņam vēl tuvāk. – Vai tu joprojām vēlies kļūt par manu sievu? – viņš klusi vaicāja.
- Jā. – pasmaidīju. Viņš nopūtās un noskūpstīja manu pieri. Kādu mirkli klusējām. Vārdiem nebija jēgas.
~~~
- Jums ir jābūt uzmanīgiem. – šo frāzi no Lūka es biju dzirdējusi jau neskaitāmas reizes. – Neviens cits jums tik vienkārši nevar piekļūt, jo viņi nav ietekmīgi. Uz Raineru Šī tas neattiecas. Viņš ir pārāk ietekmīgs, lai pazaudētu jūsu pēdas. – Lūks nobeidza.
- Mhm. – Šons norūca. Satvēru viņa plaukstu. Manīju, ka Lūkam nav noskaņojuma.
- Labi. Es domāju, ka ar apsardzi pietiks, bet vienalga. Jums ir jābūt uzmanīgiem. Varat iet. – Lūks uzrūca. Šons piecelās. Sekoju viņam. Izgājām no telpas. Mūs sagaidīja divi vīrieši. Marats un Pauls. Mūsu miesassargi. Devāmies tālāk. Biju jau pieradusi pie domas, ka viņi mums sekos visur. Pieglaudos Šona plecam. Viņš sargājoši aplika roku ap maniem pleciem.
- Būs labi, mazā. – Šons nomurmināja. Pamāju. – Starpcitu, kad rīkosim mūsu kāzas? – viņš pasmaidīja.
- Jo ātrāk, jo labāk. – noskūpstīju viņa vaigu.
- Ou... – viņš nolaida skatienu. Es viņu biju samulsinājusi. Iesmējos.
- Tu samulsi. – pieskāros viņa vaigam.
- Tu to pateici ar tādu dedzību... – viņš klusi nomurmināja.
- Es vēlos tevi. – iečukstēju viņa ausī. Miesassargiem nebija jādzird. Šons pasmaidīja un maigi noskūpstīja mani. Devāmies tālāk. – Uz kurieni? – ievaicājos.
- Pie Raiena. Man ir jāizlabo sava kļūda. – viņš paraustīja plecus. Pamāju. Viņš izvilka mobilo un uzspieda Raiena numuru. – Paklau... – viņš iesāka, bet apklusa, ieklausoties runātājā. – Tu, muļķi, es viņu esmu atguvis. Beidz kasīties! – Šons neizturēja. Iebukņīju viņu. Viņš novaikstījās. – Jā. Mēs braucam pie jums. – viņš pamāja. – Labi. – Šons nopūtās un pievilka mani sev tuvāk. Pasmaidīju un pieglaudu vaigu viņa plecam. – Nē, viņa nav dusmīga. – Šons izbrīnīti noteica. Saraucu uzacis. – Labi. – viņš iesmējās un padeva telefonu man. Iespurdzos un paņēmu to.
- A? – iesmējos.
- Prieks tevi dzirdēt, mazā. – Raiens iesmēja klausulē.
- Mhm. – pasmaidīju.
- Nedusmojies? – viņš jautāja.
- Par ko? – noprasīju.
- Par to, ka nelaidu to idiotu agrāk pie tevis. – viņš nopūtās. Piekļāvos tuvāk Šonam.
- Pareizi darīji. Brūcēm bija jāsadzīst. – noburkšķēju. Šons vainīgi pasmaidīja.
- Es arī tā domāju. – Raiens iespurdzās. Kādu mirkli klusējām. – Labi. Mēs jūs gaidīsim. Esiet uzmanīgi. – viņš piekodināja.
- Mhm. – pamāju.
- Attā. – viņš iesmējās.
- Attā. – pasmaidīju un atvienoju. Atdevu telefonu atpakaļ Šonam. Viņš to ielika kabatā. – Šon, vai tu apmācīsi mani šaušanā? – iejautājos. Viņš iekoda lūpā un paskatījās uz mani. Redzēju šaubas viņa acīs. Nopūtos.
- Es varu mēģināt. – viņš nepārliecināti nogrozīja galvu.
- Man ir jāprot aizstāvēties. – klusi iebildu.
- Protams. – viņš pasmaidīja. Uzmetu skatienu sargiem. Likās, ka viņos nav nekādas emocijas. Staigājošas statujas...
