***
Pēc mēneša.
Šons joprojām nebija mani atguvis. Varbūt viņš pat necentās... Nopūtos un pablenzu laukā pa logu. Laiks bija saulains. Istabā ienāca Rainers.
- Čau, mazā. – viņš ķircinājās. Man riebās, ka viņš mani tā sauca.
- Grrr. – norūcu. Viņš iespurdzās.
- Tu esi gatava? – viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Jā. – uzliku smaida „masku” un pagriezos pret viņu. Viņš nezināja, kā izskatās mans īstais smaids. Tas bija labi.
- Ejam. – viņš iesmējās un izgāja no istabas. Paķēru skolassomu un devos viņam līdzi. Šodien bija pirmā diena, kad atgriežos skolā. Protams, jaunā. Rainers man ļāva „pierast” pie viņa. Izgājām no dzīvokļa. – Oj, kā uz mums blenzīs. – Rainers nošķobījās. Iespurdzos.
- Un mums jātēlo baigais pāris. – noburkšķēju.
- Smaidu, mazā.! – viņš pavēlēja. Novaikstījos, bet pasmaidīju. – Tu centies. – viņš atzinīgi pamāja un saņēma manu plaukstu. Devāmies lejā pa kāpnēm. Pagājām garām diviem plecīgiem vīriešiem un izgājām uz ielas. – Labi, ka šeit ir apvienota augstskola ar vidusskolu. – Rainers pasmaidīja. Pamāju. Iesēdāmies mašīnā un viņš sāka braukt.
- Vai neizskatīsies pārāk perversi? – iejautājos. Viņš nesaprašanā paskatījās uz mani. – Nu, tu esi četrus gadus vecāks un... tā. – nomurmināju.
- Tu uztraucies par gadu starpību? – viņš iespurdzās. Nopietni pamāju. – Nav pamata. – viņš uzsita pa manu celi. Iespurdzos un pablenzu laukā pa mašīnas logu. Kur tu esi, Šon?! – Esam klāt. – mani no domām izrāva Rainers. Pamāju un uzsmaidīju. Izkāpu no mašīnas. Mums jau bija pievērsti skatieni. Izbolīju acis. Rainers izplūda smieklos. Piegāju pie viņa un iebukņīju viņu. – Nu, nu, mazā. – viņš pavīpsnāja un aplika roku ap maniem pleciem. Pasmaidīju, it kā man tas patiktu. Man bija jāizliekas. – Neapvainojies, bet uz tevi blenž. – Rainers klusi paziņoja.
- It kā es to nezinātu. – iesmējos.
- Teātris. – viņš nomurmināja un piekļāva lūpas manām. Apstulbu, bet atbildēju. Viņš garšoja pēc piparmētrām. Viņš atrāvās. Samulsusi nolaidu skatienu. – Tu esi laba aktrise. – Rainers uzslavēja.
- Bet tu garšo pēc piparmētrām. – uzrūcu. Rainers sāka smieties. Devāmies uz skolas pusi. Man visu laiku mugurā dūrās skatiens. Labi, bija vairāki, bet... īpaši spēcīgi es jutu tikai vienu. Sakodu zobus un apslāpēju vēlmi paskatīties.
- Man bote atsējās. – Rainers ieņurdējās un atlaida mani. Viņš noliecās un es izmantoju izdevību, lai paskatītos, kurš uz mani blenž. Mana sirds salecās. Šons lūkojās manī. Mūsu skatieni sastapās un es sapratu bez vārdiem, ka viņš mani gaida. Aši uzsmaidīju viņam un pievērsos Raineram. Viņš iztaisnojās un apvija roku ap manu vidukli no jauna. Turpinājām ceļu.
- Man jābūt greizsirdīgai? – iejautājos. Viņš nesaprašanā paskatījās uz mani. – Tā, blondā, uz tevi lupī. – tēloti burkšķēju. Viņš klusi iesmējās.
- Droši. – viņš paziņoja. Noelsos.
- Paklau, džekiņ! Ja tu esi mans puisis, tad tikai mans! – iebukņīju viņu. Viņš sāka smieties. Pasmaidīju. Tēlot kļuva arvien vieglāk, jo Šons bija šeit. Jutu, ka mana sirds patīkamā uztraukumā viegli trīs.
- Labi, labi. – viņš nomurmināja un apskāva mani ciešāk. No malas mūsu teātris bija ļoti ticams. Apstājāmies pie manas klases durvīm. Daudzi, garām ejot, mūsos blenza. Nopūtos un novaikstījos. – Es tevi sagaidīšu šeit arī pēc šīs stundas. Labi? – viņš noglāstīja manu vaigu. Pamāju un uzsmaidīju. Viņš pieliecās un mūsu lūpas saskārās. Tikai uz īsu mirkli. Man nepatika, centos apvaldīt savu roku, kas gribēja iekraut viņam. Nopūtos un iekodu lūpā. – Es tevi gaidīšu. – viņš piemiedza un devās prom. Pamāju un ar skatienu sekoju viņam. Iegāju klasē, lai viņam nerastos aizdomas. Stunda vēl nebija sākusies un visi bija izvietojušies, kur vēlējās. Apsēdos kādā solā. Mani jau bija pamanījuši, bet man bija vienalga. Pirmās desmit minūtes sēdēšu, pēc tam metīšos prom. Noskanēja zvans. Visi aizgāja savās vietās un skolotājs ienāca klasē. Viņš sāka kaut ko pļāpāt, bet es neklausījos.
Pagāja desmit minūtes, bet skolotājs joprojām gvelza kaut ko par matemātiku. Man bija pie vienas vietas. Piecēlos un aši izgāju no klases. Gaitenis bija tukšs. Atviegloti nopūtos un skriešus metos uz izeju. Atviegloti uzelpoju tikai tad, kad biju ārpusskolas. Šons joprojām mani gaidīja. Metos pie viņa. Viņš nenocietās un steidzās man pretī.
- Maziņā... – viņš nočukstēja un apskāva mani. Ieelpoju viņa smaržu.
- Dodamies. – jutu, ka mana balss aizlūst. Viņš pamāja un atvēra mašīnas durvis. Iekāpu iekšā. Viņš strauji izbrauca no skolas teritorijas. Jutu, ka asaras ir samitrinājušas manus vaigus. Sasodīts, viņš man tā pietrūka! – Šon, runā. – ievaidējos. Viņš saņēma manu plaukstu un savija mūsu pirkstus.
- Es gandrīz sajuku prātā. – viņš īgņojās. Pasmaidīju.
- Arī es juku prātā. – nomurmināju. Viņš paspieda manu plaukstu. Jau biju aizmirsusi, cik ideāla ir sajūta, kad Šons pieskaras. Un es raudāju no ilgām un laimes. Jutos kā idiote. Noslaucīju asaras un ievilku elpu.
- Mazā, mēs dodamies pie Lūka. Viņš pasargās tevi. Mēs izdomāsim, ko darīt. – Šons nopurpināja. Pamāju. Kādu mirkli pētīju viņu. Uz labās uzacs bija uzliktas šuves. – Aizvakar piedzima Ēriks. – viņš klusi iesmējās.
- Ēriks? – smaidot iejautājos.
- Mhm. – viņš pamāja un uzmeta skatienu man. Nopūtos. Vismaz šajā pasaulē mēdza notikt arī patīkami brīnumi.
- Vismaz kāda laba ziņa. – pasmaidīju. Šons pasmaidīja. Viņš brauca nežēlīgā ātrumā, bet mani tas neuztrauca. Viņš bija ar mani.
~~~
Ārpusē jau bija satumsis, bet mēs joprojām braucām. Un es negrasījos aizmigt. Šons bija te. Man bija iestājusies eiforija. Klusi iesmējos par sevi.
- Par ko tu smejies? – viņš saraucis uzacis paskatījās uz mani. Paraustīju plecus un iekārtojos ērtāk sēdeklī. Iestājās klusums. Mēs klusējām gandrīz visu ceļu. Braucām pa šoseju. Abās pusēs bija mežs. Ceļš izskatījās mazliet baiss. Jutu, ka mašīnas gaita mazliet samazinās. Pēc brīža gaita jau palika manāmi lēna. Līdz mēs apstājāmies. Saraucu uzaci. – Nekāp laukā. – viņš nomurmināja un izkāpa. Ar skatienu sekoju viņam. Viņš piegāja pie kādas ceļazīmes un kaut ko piespieda. Nekas redzams nenotika. Saraucu uzacis. Viņš nāca atpakaļ. Viņa sejā bija apmierināts smaids.
- Kas tas bija? – iejautājos, kad viņš iekāpa mašīnā.
- Mums taču kaut kā ir jāiekļūst slēpnī. Vai ne? – viņš iesmējās un saņēma manu plaukstu. Pamāju. Viņš atsāka braukt. Pēkšņi viņš nogriezās no šosejas un brauca iekšā mežā. Apstulbusi samirkšķināju acis. Koki pazuda. Acīmredzams, ka šeit bija kāds speciāls mehānisms. Atlaidu Šona plaukstu un paskatījos laukā pa aizmugurējo logu. Koki atleca atpakaļ vietās, noslēpjot pēdas un slepeno ieeju.
- Viltīgi izdomāts. – nomurmināju. Šons iesmējās. Ieriktējos atpakaļ sēdeklī un vēroju ceļu. – Vai vēl ilgi? – iejautājos.
- Stunda. – viņš nopūtās.
- Oho. – nomurmināju. Šons pamāja un pasmaidīja. Man ieburkšķējās vēders. Domās to nolamāju.
- Aizmugures sēdeklī ir soma. Tajā ir kaut kas uzkožams. – Šons pasmaidīja. Pamāju un paliecos uz aizmuguri. Tur stāvēja milzīga apmēra soma. Paņēmu to un ievilku savā klēpī. Atvēru somu. Tajā bija ieroči. Izvilku vienu un aplūkoju. – Esi uzmanīga. – Šons iespurdzās.
- Pakaļā jau sev neiešaušu. – izbāzu mēli. Viņš iesmējās. Pārlūkoju somas nodalījumu. Biju atvērusi nepareizo. Aizvēru to un attaisīju mazāku nodalījumu. Tajā bija vis kaut kas. Sākot no konfektēm un beidzot ar mazajiem jogurtiņiem. Sameklēju plastmasa karotīti un atvēru vienu jogurtu. – Vai vēlies? – iejautājos.
- Neatteikšos. – viņš pasmaidīja. Noliku somu sev pie kājām un iespurdzos.
- Tu brauc, es barošu. – paņēmu karotīti. Viņš iespurdzās, bet ļāva sev mutē iebāzt jogurta karotīti. Iesmējos.
- Mmm, garšīgi. – viņš izbubināja. Gar viņa lūpu kaktiņu notecēja jogurts. Pasmaidīju un pieliecos viņam tuvāk. Manas lūpas to novāca. Viņš uzspieda kaut kādu pogu uz stūres un pagrieza galvu, ļaudams mūsu lūpām saskarties. Labpatikā notrīsēju un piekļāvos viņam tuvāk, bet tad atrāvos.
- Ieskriesim kokos. – nomurmināju.
- To mēs pat gribēdami nevaram. – viņš nomurmināja un atlaida stūri. Ar aizdomām skatījos uz ceļu. Lai kur mēs braucām, koki paleca malā, bet aiz mums atkal aizvērās.
- Oho. – pasmaidīju un paskatījos uz viņu. Viņš pieliecās man tuvāk un mūsu lūpas atkal sakļāvās. Caur mums strāvoja strāva. Viņš atrāvās. Mūsu pieres saskārās. Šons saņēma manu seju savās plaukstās.
- Nekad vairs neaizej kopā ar citu. Es labāk mirstu, nekā kaut ko tādu vēlreiz pārdzīvoju. – viņš čukstēja. Sakodu zobus.
- Es labāk aizeju, ja tas glābj tavu dzīvību. – izspiedu.
- Heilij! – viņš protestēja.
- Nē, Šon! – atcirtu. – Tu nevari tā vienkārši nomirt, jo negribi, ka es aizeju. Es nekad neaiziešu no tevis bez iemesla. Pat ja mana dzīvība būs briesmās, es neaiziešu... bet ja runa būs par tevi... – ievilku elpu. Viņš apklusināja mani ar lūpām.
