Sveiki, visi mīļie lasītāji ! :)
10.Nodaļa. „Nebūs nepieciešams.”
Bija pagājusi jau nedēļa Liepiņos, mamma bija manu telefonu nobloķējusi, nevarēju nevienu sazvanīt, pat Emīliju! Tāpēc ome ar īpašu nummura pārbaudīšanu ļāva man sazināties ar draudzeni. Beigās ar sarunājusi ar omi, mamma bija atļāvusi Emīlijai mani apciemot šajā nedēļas nogalē.
Bija agrs sestdienas rīts, devos uz netālo autobusa pieturu pretī Emīlijai. Biju ļoti noilgojusies pēc draudzenes , vai vispār ārpasaules. Tālumā redzēju tuvojamies viņas autobusu.
„Čauuu!” izlecot no autobusa Emīlija smaidoša skrēja man pretī.
Apskāvāmies un roku rokā devāmies uz Liepiņiem. Pa ceļam Emīlija stāstīja visus sīkumus par vakar notikušos vasaras sagaidīšanas ballīti pie Ervīna. Nevarēju nociesties nepajautājot par Robertu.
„Viņš tur bija, jā,” viņa kaut ko slēpa, „viņš prasīja par tevi”
„Tu man kaut ko nestāsti!” es uz draudzeni pikti paskatījos.
Emīlija pēkšņi apstājās.
„Lūdzu nedusmojies,” viņa sacīja, „bet man laikam izspruka tava pašreizējā adrese.”
Es uz viņu apstulbusi skatījos, ko ar to viņa domāja?
„Viņš man sāka uzdot jautājumus par tavu omi un mammu,” viņas balss bija jau spiegšanas līmenī, „un, un tad es kaut kā pateicu precīzu tavas omes adresi.. Man liekas, ka viņš domā braukt pie tevis.”
Ak man Dievs! Tā vēl tik trūka, nodomāju. Ja viņš atbrauktu mana ome visticamāk izsauktu policiju un mana mamma viņu vienkārši iemestu beigtu savas mašīnas bagāžniekā. Kaut kas jādara.
„Tu nezini, kad viņš domā braukt?” es jautāju Emīlijai.
„Nē..”
„Tev ir telefons?” es draudzenei jautāju.
„Jā, bet man nav Liepiņa nummurs, ” viņa novilka, un ieraugot manu sejas izteiksmi uzreiz turpināja, „bet es dabūšu, neuztraucies.”
Bijām jau pie omes mājas, kad pagalmā ieraudzījām mašīnu... Man sirds gandrīz pa muti izleca ārā, bet tad no tās izkāpa mamma.
„Sveikas, meitenes, ” viņa mums māja, vienā rokā turot lielu grozu zemeņu.
„Čau,” Emīlija smaidot māja pretī.
Es māti noignorēju un ievilku draudzeni mājā, Emīlija pieklājīgi sasveicinājās ar omīti un aizvedu uz savu istabu.
„Ko viņa te dara?” iekliedzos, aizcirtot durvis, „viņa laikam grib man sabojāt visas brīvdienas!!”
„Nomierinies!” draudzenei aplikot rokas man uz pleciem parādīja uz savu telefona ekrānu, ziņa bija atnākusi no Ričarda un tur pat zem viņa vārda bija Liepiņa nummurs.
„Tik ātri?” man acis iespīdējās.
„Jā, Ričardam bija, ” samirkšķinot savas skropstas viņa pasmaidīja, „tagad atliek tikai pazvanīt, ejam uz dīķi, tur neviens nedzirdēs.”
Paskrējām virtuvei garām, kur mamma ar omi strīdējās un skrējām uz dīķi.
***
„Es nesaprotu, kāpēc viņš neceļ,” neizpratnē skatījos uz draudzeni, kas dīķī meta mazus oļus.
„Pamēģini vēlreiz, ” tālumā skatoties Emīlija ierosināja.
Zvanīju jau trešo reizi, šoreiz pēc pirmā pīkstiena pacēla.
„Jā, lūdzu?”
„Robert?” es pārjautāju.
„Elīna? ” apjucis Roberts atbildēja, „tā esi tu?”
„Jā!” priekā starojot atbildēju, „man nav daudz laika,bet man tevi ir jābrīdina - lūdzu nebrauc pie manis.”
„Kāpēc?” viņš jautāja, „vai mēs kaut kur nevaram tiešām satikties?”
„Šeit nē, noteikti..” es skumīgi novilku.
Pēkšņi Emīlija sāka mest rokas gaisā un rādīja man aiz muguras. Aiz krūmiem netālu stāvēja mana mamma, viņa nebija vēl mūs pamanījusi.
„Mana mamma tuvojas, pazvanīšu vēlak,” ātri nometu un telefonu padevu Emīlijai, ātri ielika to savā somiņā.
Tieši tajā brīdī mamma mūs pamanīja un nāca klāt ar lielu bļodu rokās.
„Meitenes, es jums atnesu zemenes, ” viņa smaidīga soļoja lejā pa mazo nogāzīti.
„Ūū, paldies,” Emīlija piecēlās, lai mammai palīdzētu, „neesmu vēl šogad ēdusi.”
Skatījos ezerā, kamēr mamma iedeva draudznei zemenes, redzēju kā viņa mazliet svārstās, iespējams gribēja man kaut ko teikt, bet nolēma paklusēt un aizgāja prom.
„Cauri sveikā tikām, ” Emīlija iesmējās, „un vēl ar zemenēm!”
Izmeklējusi vislielāko zemeni draudzene to pacēla gaisā.
***
Ēdot vakariņas, pie galda valdīja pilnīgs klusums. Pat mūžīgi runīgo Emīliju spriedze starp mani un manu mammu bija pilnīgi nospiedusi, ka vienīgais, ko viņa bez apstājas atkārtoja manai omei bija, cik izdevušās ir vakariņas. Ome pateicīgi draudzenei katru reizi pamāja ar galvu, viņa novērtēja Emīlijas centienus iesildīt atmosfēru.
„Ramona, ” Emīlija uzrunāja manu mammu, „vai mēs pēc vakariņām ar Elīnu varam aiziet uz upi nopeldēties?”
„Jā, protams, ” viņa pasmaidīja, „vai man atnākt jums līdz?”
„Nebūs nepieciešams,” visi uz mani apskatījās, tas bija pirmais, ko mammai biju pateikusi nedēļas laikā.
