Skolotājā iemīlēties nedrīkst. 5.nodaļa.5

Heyy! Paldies, ka lasi manu stāstu. :)

1.Nodaļa „Pinkšķu draudzenes”

No rīta pamodos ar smaidu sejā, lēnām cēlos un taisījos mūsu mazajam izbraucienam. Mamma jau bija aizbraukusi, tāpēc uzliku mūziku skaļāk un netraucēti rosījos apkārt – kravāju somas un gaidīju Ričardu ar Emīliju. Vakar sazvanījos ar draudzeni un pastāstīju iepriekšējā vakara notikumus ar Vufi un Robertu.

Novibrēja telefons.

„Mēs nokārtojām tā, ka Liepiņš sēž ar mums vienā mašīnā!!!!!! J” Emīlija rakstīja.

„Pēc 10 minūtēm būsim, es uziešu pie tevis augšā, mums jāparunā, gaidi.” Otra ziņa.

Jau ar mugursomu un guļammaisu stāvēju koridorā pie spoguļa. Mugurā biju uzvilkusi džinsenes, balto t-kreklu ar kaut kādu psihodēlisku būtni, savu adīto jaciņu un kedas. Pie durvīm piezvanīja Emīlija. Viņa iemetās iekšā un uzreiz iekrita manos apskāvienos.

„Man tev kaut kas jāpastāsta,” Viņa aiztaisīja durvis un aizvilka mani uz virtuvi, „tev mamma mājās?”

Es apstulbusi pakartīju galvu un apsēdos krēslā, „Kas noticis? Mums nav jājiet?”

Emīlija dziļi ievilka elpu, apsēdās man blakus krēslā un sāka raudāt, „Nē, viņi aizbrauca uz veikalu..”

„Kas noticis?” es saņēmu draudzenes plaukstu rokās, „Vai kaut kas ar Ričardu nogājis greizi?”

Pēkšņi viņa sāka raudāt vēl vairāk, „Nē, viss ir ideāli.”

„Kas tad noticis?” satraukusies vaicāju,

Viņa atvēra savu vējjakas kabatu un izvilka grūtniecības testu.

„Esmu stāvoklī, ” viņa uz mani baiļu pilnām acīm skatījās, „ko lai es daru?”

Apskāvu savu raudošo draudzeni, mēģināju viņu nomierināt, „Vai Ričardam teici? Varbūt nebraukt?”

Viņa izspieda smaidu, pārliecināti piecēlās un izstaisnoja muguru, „Nē, mēs brauksim, pastāstīšu rīt vakarā, kad būsim atpakaļ.”

Paķēru savu somu, Emīlija manu guļammaisu, un devāmies lejā uz mašīnu.

Mašīnā jau sēdēja Liepiņš un Ričards, sasveicinājos ar abiem, kamēr Emīlija ielika mantas bagāžniekā. Pārējie sēdēja mašīnā aiz mums ar Ervīnu pie stūres, pamāju viņiem un iesēdos braucamajā.

„Kā Vufim?” Liepiņš pagriezās no priekšējā sēdekļa un smaidīdams man vaicāja.

„Viss kārtībā, man nav nemazākā nojauta, kur viņš bija aizskrējis,” es smaidot atbildēju.

„Labi, braucam,” Emīlija ieleca mašīnā un uzsita pa Ričarda sēdekli.

Mašīnā bija jūtama spriedze, mēs tik ik pa laikam kaut ko pārrunājām, fonā pašlaik skanēja grupa K Remonts.

Pēc nobrauktām 50 minūtēm mašīna sāka niķoties, Ričards piebrauca malā.

„Kas noticis?” Emīlija uzmodās no miega, „kāpēc mēs apstājamies?”

Aizmugurē Ervīns jau bija piestājis savu mašīnu dažus metrus tālāk.

„Es nezinu, mašīna vienkārši apstājās, ” Ričards nolamājās un izleca no mašīnas, viņam sekoja arī Liepiņš.

Abas palikām mašīnā, redzēju, ka Emīlija nejūtas labi.

„Tev viss kārtībā?” es atsprādzējos un piebīdijos tuvāk draudzenei, viņa bija kļuvusi pilnīgi bāla un izskatījās nevarīga, „Emīlij?”

„Jā, viss kārtībā, man vienkārši nāk miegs,” viņa klusi stāstīja.

Pie loga pieklauvēja Roberts un pamāja, lai iznāku ārā. Es izkāpu no mašīnas un mēs pagājām mazliet nostāk.

„Man liekas, ka mēs nekur tālāk netiksim,” viņš nobažījies skatījās uz dusmīgo Robertu, „un Emīlija izskatās briesmīgi, mēs nevaram braukt tālāk.”

„Žēl, ” es patiesi biju noskumusi, „es tik ļoti gaidīju šīs brīvdienas.”

„Es arī, ” viņš man uzsmaidīja, un es atcerējos vakardienas īsti neiesākto skūpstu.

Tā arī mūs visus trīs – mani, Emīliju un Robertu - aizgādāja līdz manām mājām, Ričards aizbrauca pie mehāniķa.

Abi ar Robertu nolikām Emīliju manā gultā gulēt. Biju ļoti noraizējusies par draudzeni.

„Labi, tad es taisīšos,” Roberts salicis rokas kabatās stāvēja koridorā.

„Varbūt vēlies šokolādi ar pienu?” es cerēju, ka viņš paliks mazliet ilgāk.

„Ha! Nu labi.” Viņš iesaucās un iegājām virtuvē.

Viņš apsēdās un skatījās kā es darbojos pa virtuvi, uz galda noliku cepumiņus un gaidīju uzvāramies pienu. Vienīgais par ko spēju domāt bija tas, cik ļoti vēlos viņu noskūpstīt. Ik pa laikam sasmaidijāmies.

„Ja vēlies kaut ko citu, tik saki,” pavicināju gaisā tējas paciņu.

„Kādas muļķības!,” viņš atmeta man ar roku, „zināji, ja pievieno šķipsniņu sāls šokolādei ar pienu garša kļūst izteiktāka?”

„Man tas noteikti būs jāizmēģina,” es nolaizīju savas lūpas.

Roberts piecēlās un pienāca man tuvāk.

Noliku tējas paciņu uz galda, viņš uzlika savas rokas uz mana vidukļa un mēs sakļāvāmies, nekad mūžā nebiju tā satraukusies kādu skūpstot, tomēr tas noteikti bija pats labākais, ko biju piedzīvojusi.

Viņš pēkšņi mani atgrūda un pakratīja galvu,

„Ak dievs, ko mēs daram?” viņš pakāpās vienu soli atpakaļ.

„Nopietni? Tu to saki TAGAD?” es mēģināju pārkliegt piena šņākšanu līstot pāri dzelz trumuļa malām.

„Piedod, mēs nevaram,” viņš šokēts uz mani skatījās, „Elīna, es to gribētu, bet es nevaru. Mani var iesēdināt.”

Es viņā mēma raudzījos. „Labi, ej prom.”

Pēc viņa dzirdēju aizcirtamies durvis.

Aizgāju uz savu istabu un iekritu gultā pie Emīlijas, abas kopīgi korī varējām pinkšķēt.