local-stats-pixel

Šķērsgriezums #2.daļa1

52 0

_2.daļa_
Apsēžos pie viena no garajiem galdiem, kurš iedalīts 9.galdiņa pacientiem. Abos galda galos sēž 2 māsiņas, lai mūs visus uzmanītu. Ar vārdu "mūs" es domāju saujiņu tīņu, kuri tāpat kā es ir palaisti uz ēdnīcu. Cik dīvaini, ka 9.nodaļā parasti ir tikai jaunieši.
Man pretī apsēžas puisis un meitene. Meitene izskatās aptuveni 16 gadus veca. Viņai ir tumši brūni mati, nedaudz pāri pleciem, un lielas, zaļas acis. Man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc viņa ir. Meitene staro, pat izskatās priecīga. Bet puisim sejā ir lasāms, cik nomākts viņš jūtas. Arī viņam ir brūni mati. No šejienes nevaru saskatīt acis, jo viņš visu laiku duras galdā.
Meitene pamana, ka viņus abus vēroju un man uzsmaida.
-"Čau! " viņa saka un uzsmaida vēl plašāk.
Pamāju viņai ar galvu un izstīvēju smaidu pretī.
-" Mani sauc Annija." viņa pastiepj savu roku man pretī un es to saņemu ašā rokasspiedienā.
-" Enija", izspiežu ar čērkstošu balsi.
-" Starp citu, tas ir Niks." Annija norāda uz blakussēdošo puisi un viņš paskatās man pretī. Niks man nesniedz roku, tikai uzsmaida un uzreiz novēršas.
Brokastīs ir ne īpaši garšīga manna putra, kuru es ēdu tikai tad, kad kāda māsiņa skatās. Annija visu brokastu laiku bezsakarā runā un viena pati smejas. Man sāk škist, ka varbūt viņai ir problēmas ar psihi.
Pēdējās putras paliekas es sakasu vienā šķīvja pusē, lai izskatās, ka esmu apēdusi vairāk, nekā patiesībā. Pie mūsu galda pienāk 9.nodaļas uzraudze. Viņu es pazīstu uzreiz. Balts kombenzons, melni, zēngalviņā apcirpti mati un melna mape rokās.
-" Enija Makkinga, pie tevis apmeklētājs. Nikolas Kolins, pie te..", uzraudze iesāk runāt, bet Niks viņu pārtrauc.
-"Niks", viņš izšņāc caur zobiem.
-"Nikolas, pie tevis apmeklētājs."
-"Nesauciet mani par Nikolasu, esmu Niks." viņš nikni paglūn uz uzraudzi.
-"Labi", viņa piekāpjas, "Nik, pie tevis apmeklētājs."
Kad uzraudze nosauc vēl pāris vārdus un aiziet, pie 9.nodaļas galda valda klusums.
-"Kas ir?" viņš prasa. Nika balsī vairs nav ne miņas no pirmīt dzirdētā aizkaitinājuma un naida. Pirmā mācība, ko vajadzētu likt aiz auss runājot ar Niku, nekad nesaukt viņu par Nikolasu.
-"Nekas." novēršos un atkal piekaļu skatienu pie sava šķīvja, gaidot kad māsiņas laidīs mūs prom.
Pēc nepilnām 10 minūtēm viena no māsiņām, saukta Maiju, izvelk dienas grafiku un sāk lasīt.
-" Tie, kuriem ir ciemiņi, iet uz savām istabām. Pārējie māsiņu pavadībā uz atpūtas zāli. Divpatsmitos visiem 9. nodaļas pacientiem jābūt zālē uz grupas terapiju. Vienos pusdienas. Divos dienas miegs. Četros krāsu terapija. Piecos launags. Sešos brīvais laiks. Astoņos vakariņas. Deviņos visiem jābūt gultās." to pateikusi viņa kaut ko pārrunā ar citām māsiņām, bet es jau eju augšā uz savu istabu. Man tik ļoti gribētos novilcināt laiku, lai nebūtu ar viņu jāsatiekas, jo es jau zinu, kurš ir atnācis.
Pie kāpnēm mani pārtver Niks un augšā mēs dodamies kopā. Nonākot savā palātā es ieraugu nevis tēvu, kuru gaidīju, bet Robu.
Un māti.

52 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Vispār, tā jau ir īstā autore...
0 0 atbildēt