Šovakar es izlēmu uzrakstīt vēl vienu daļu! Nākošā gan rīt!
Adresāts bija Eva Lagzdiņa. Jā, TĀ Eva, kuras dēļ es agrāk lietoju narkotikas, dzēru un bla bla bla...
Eva? Tā tiešām esi tu?
Jā, Eva ir mans īstais vārds. Uz ko tu cerēji - mani sauc Baumotājputns?
Nē, nē, te Samanta.
Es zinu.
WTF, kā tu zini?
Sakārojās ieriebt savai ex-bff. Un Baumotājputns es jau biju iepriekš.
Ieriebt? Tu nogalināji manu lielāko ienaidnieci!
Ah, shit...
Nezināju, ka tu uz ko tādu esi spējīga. Kpc tu gribēji man ieriebt?
Hah, domā, ka man nemaz nav jūtu? Domā, ka pēc tavas īsziņas, kur tu veltīji man sarkastiski draudzīgus vārdus, es klusi sēdēšu mierā? Nē, protams, ka nē! Esmu Eva Lagzdiņa un ieriebšana cilvēkiem ir man raksturīga!
Nu un. Vsmz labi, ka neesi nogalinājusi man kādu tuvu cilvēku.
Paldies!
WTF, paldies? Ko viņa ar to domāja? Tad pēkšņi pārlasīju iepriekšējo īsziņu, un mani gandrīz ķēra trieka. Zvanīju mammai - atbildētājs. Tētim, kurš par mani neliekas ne zinis - ak jā, man tak pohuj par viņu! Citi dārgi man nav.
A: ,,Kaut kas noticis?'' Laikam pamanījis manu paniku.
S: ,,Nē,'' slēpu. ,,Nē, viss kārtībā.''
A: ,,Ok.''
Ah...tagad laikam nestāstīšu viņam šī brīža situāciju.
