Atvainojiet par tik ilgu aizkavēšanos, bet te ir mans nākamais stāsts. Enjoy.:)
"Sveika Amanda mēs aizņēmamies tavu māsu un vecākus. Ja pirms saulrieta nebūsi pie parka tava māsa, vecāki un draugi mirs. Un, ja tu būsi tad tev būs pārsteigums, bet nesauc policiju tad tev būs lielākas problēmas."
K. M.
Es pilnīgi pārbijusies no nāves izlasīju pielīmēto lapiņu, bet es nesapratu, kas ir K.M. Man palik bail, jo zināju, ka mana ģimene ir nolaupīta un esmu vienīgā kura nav nolaupīta. Man bija bail un esmu lielā stresā. Visas pārējas stundas sēdēju gultā un gaidīju, kad būs pulkstens 14:00, jo jau pulkstens 14:30 sāka riet saule. Tik domāju, kas ar maniem vecākiem var notikt tikmēr pulkstens bija 14:00 un sāku ātri ģērbties. Pagāja laiks un es jau biju parkā. Kad iegāju parkā, jutu, ka kāds mani aizvelk aiz rokas. Gribēju redzēt, kas velk mani aiz rokas, bet nesanāca pat redzēt viņa seju.
- Amm varam apstāties?- jautāju nedroši.
- Kas ir Amanda vairs nevari pajiet?- izsmējīgi pateica.
- Ja nevaru un vari manu roku tik stipri neturēt?- uzbļāvu un sajut ka tik stipri manu roku svešinieks vairs netur.
- Labi mēs drīz būsi klāt.-viņš uzstājīgi pateica un kļuva domīgs.
Mēs vēl gājām divas minūtes un nonācām pie modernas privātmājas. Māja bija divstāvīga. Sienas bija dzeltanā krāsā, bet jumts brūnā krāsā. Kad iegājām iekšā viņš mani atlaida un tad viņš ļāva man viņu apskatīt. Tas kurš mani turēja bija Māra labākais draugs Kristaps. Es noģību un kritu, bet sajutu, ka kāds mani noķer un ieliek gultā. Tas rokas kuras mani nesa bija pazīstamas.
Pamodos gultā kurā mani ielika. Bija jau ārā tumšš. Sapratu, ka ir jau vēls. Apsēdos un skatījos vai neviena nav šeit. Kad meiģināju piecelties, bet mani stūma atpakaļ un jutu atkal tās stiprās rokas. Un tad atnāca man negaidīts cilvēks.
