local-stats-pixel

Skatiens [9]4

 170  0

Ja vēl atceraties šo stāstu.
________
Iegājusi dzīvoklī, es uzreiz devos uz virtuvi, cerēju tur ieraudzīt savu burvīgo māmiņu. Bet viņas tur nebija. Pie velna - tad, kad vajag, viņas nav.

Atvēru nelielo ledusskapi, bet tur nebija nekā jēdzīga, lai arī parasti nebiju izvēlīga.

Es biju diezgan nervoza, tāpēc visu laiku domās parādījās dažādi tēli, lietas, kurām mani nevajadzētu uztraukt. Klusa nopūta.

Man bija jārunā ar mammu, tas vienkārši tas bija vajadzīgs. Visdrīzāk viņa neatbildēs uz maniem jautājumiem, bet mēģināt ir vērts.

Ielēju sev glāzi ūdens. Izdzēru. Viens, divi, trīs. Mammai būtu jābūt ap šo laiku. Kur viņa bija?

Ja man būtu telefons...

Nosēdēju virtuvē, vienkārši domādama, vēl kādu stundu. Mana mamma nebija atgriezusies no darba. Kur viņa vispār strādāja?

Aizgāju uz mammas istabu, tur stāvēja vēl pāris neizpakotas kastes. Es nebiju ziņkārīga, bet nolēmu papētīt, varbūt atradīšu kaut ko, kas liksies neparasts.

Atvēru pirmo kasti, tur stāvēja viņas vēl neizņemtās drēbes, jāatzīst, viņai bija vismaz trīs reizes vairāk apģērba nekā man. Es nežēlojos, tikai dažreiz man liekas bezjēdzīgi nopirkt jaku un uzvilkt to tikai vienu reizi.

Otrā kaste - pilna ar dažādiem dokumentiem. Es būtu pametusi šo kasti, bet starp baltajiem papīriem vidēja kāds iedzeltens papīra stūrītis. Es to uzmanīgi paņēmu, likās, ka tas sabirzīs manās plaukstās.

Tā bija vēstule.

"Piedod. Es citādi nevarēju. Vēstulei ir pievienota naudas summa. Lai tev viss izdodas. Man žēl."

Apgriezu lapiņu uz otru pusi, bet nekā, ne paraksta, ne datuma vai kā cita. Šo vēstuli varbūt rakstīja mans tēvs. Nevarēja būt. Viņš nevarēja pat pateikt sakarīgus teikumus, cik es atcerējos.

Noklikšķēja durvju slēdzene un es sastingu. Mamma bija pārradusies. Un es stāvēju viņas istabā ar viņai domātu, personisku vēstuli.

Jā, es rīkojos muļķīgi, bet tajā brīdī es to uztvēru kā labu ideju. Nu labi, par sliktu ideju, bet man šķita, ka tas ir vienīgais variants.

Aizvēru kastēm vākus, vēl aizvien turēdama vēstuli rokā, es palīdu zem viņas gultas un sarāvos kamoliņā.

Tieši tajā brīdī istabā ieskanējās mammas soļi. Sarāvos vēl mazāka. Viņa piegāja pie galda, nolika tur savu somu. Tad mamma pienāca pie gultas, apsēdās un novilka apavus. Sajutu viņas smaržas, saviebos. Piparmētru un ķimikāliju sajaukums, no kurām man bija alerģija. Plaši iepletu acis. Es mēdzu šķaudīt no šīm smaržām. Mēģināju apslēpt kutinošo sajūtu degunā un elpot nedzirdami.

"Elēna!" mamma iebļāvās un es nošķaudījos. Aizšāvu mutei priekšā roku. Viņa dzirdēja?

Domas manā prātā šaudījās tik nevaldāmi, man bija bail, nē, man bija kauns. Es biju tāda pati kā mamma. Rakņājos citu darīšanās.

Mammas kājas nemainīja vietu. Laikam viņa nedzirdēja. Es gribēju atviegloti nopūsties, bet nevēlējos sevi nodot.

Bet mamma pēkšņi nolieca galvu un mūsu skatieni sastapās. Šajā mirklī mana sirds apstājās. Nu labi, neapstājās, bet es pārtraucu elpot.

Viņas pelēkās acis raudzījās manās. Klusums. Tās bija tīrās mocības, bet es nevarēju novērst savu skatu no viņas.

Mammas sejā nebija emociju. Ne izbrīna, ne dusmu, ne bailes. Varēju saderēt, ka mana sejas izteiksme bija līdzīga, tikai acis mani nodeva.

"Rāpies laukā," viņa visbeidzot noteica, "un atdod to, kas tev rokās."

Viņa pamanīja, tagad mana mamma mani sauks arī par zagli.

Izlīdu laukā no savas nožēlojamās slēptuves un centos saņemt sevi rokās. Ieskatīties viņas acīs. Likās, ka man uz pieres uzrakstīts 'Muļķe'.

Es ielūkojos viņas sejā un atkal novērsos. Pasniedzu viņai vēstuli. Nostājos viņai pretī, gaidīju sitienu. Bet nekā tāda nebija.

"Atver acis," mamma skarbi teica. Pat nemanīju, ka biju aizvērusi. Es negribēju redzēt, negribēju just.

Atvēru acis.

Viņa klusēja.

Es klusēju.

Klusums nevēstīja neko labu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Jā, tu esi atpakaļ!
 1  0 atbildēt

Izlasīju visas nodaļas. Mani ieintresēja. Gribās zināt, kas notiks ar mammu un meitu. Gaidu nākamo nodaļu. 

Bet es nemāku meklēt kļūdas. emotion

 0  0 atbildēt