Skatiens [7]0

Sveiki, es esmu apslimusi, nācās paviesoties slimnīcā, bet vēl aizvien neesmu vesela. Man laikam jābūt gultas režīmam, ko es gluži īsti neievēroju, jo es nejutos tik slikti. Bet stāstam man īsti nav laika, jo jābraukā pa ārstiem.
_______

"Es esmu Elēna," nedaudz minstinoties iesāku. Jutu pār augumu pārskrienam nodevīgas tirpas, es nebiju pieradusi pie tik lielas uzmanības, tik daudziem skatieniem.

"Turpini," skolotāja smaidot noteica, nesapratu, ko viņa grib. Citi mani vēroja. Parasti vēroju es. Šī pārmaiņa nedaudz sašķobīja manu vienaldzības masku.

"Es esmu no Līdsas. Man patīk sports. Ko jūs vēl vēlaties zināt?" aplaizīju sausās lūpas, biju nedaudz satraukta. Man nepatika šis viss. Tas, ka nekontrolēju situāciju.

"Pietiks," skolotāja pamāja ar galvu. Klase vēl mani brīdi ar skatieniem nopētīja, bet novērsās. Nodrebinājos.

Šī skolotāja bija dīvaina, viņa pārāk daudz runāja. Man nepatīk runātīgi cilvēki.

Starpbrīdī kā vienmēr, un par brīnumu es jau biju pieradusi, bija neiedomājami skaļš. Es devos ēdnīcas virzienā, lai nopirktu sev kādu kanēļmaizīti. Ja te tādas tirgoja. Man pretī nāca Marija. Divmetrīgā Marija. Skolēni pašķīrās, kamēr gāja viņa, bet ne jau tāpēc, ka apbrīnotu viņu, drīzāk baidītos. Nojautu, ka tas ir viņas lielā auguma dēļ. Cilvēku stulbie stereotipi.

"Čau, Elēna," Marija man pamāja ar galvu, par to gan es biju pārsteigta. Marijas acis vēl mirkli aizkavējās pie manas sejas, bet tad gāja tālāk, kā mani nemaz nebūtu redzējušas. Citu sejas tagad bija pilnībā pievērstas man. Paldies tev, Marij.

"Jūs esat draudzenes?" man uzklupa sīka blondīne. Papurināju galvu.

"Kāpēc viņa tevi sveicināja?" kāds man prasīja. Es vairs neatbildēju, necentos būt pieklājīga. Vidusskolēni uzvedas kā pamatskolēni.

Kaut kur pāris metru attālumā redzēju Manuēlu. Viņš smīnēja.

"Tev veicas, Elēna."

Uzmetu viņam nīgru skatienu. Ņirgas man nepatīk. Bet varu paciest.

Atelpu no uzbāzīga skolēnu pūļa es dabūju tikai franču valodas klasē. Bet arī tur man nebija miera.

"Elēna, vai atgādināsi mums, kā franciski ir 'gaļa'?" neglītā skolotāja saraukusi pieri jautāja. Man liekas, ka viņa strādā par skolotāju, lai ieriebtu. Man. Protams, es tikai tā domāju.

"La viande," nomurmināju, pat nepaceldama skatienu uz viņu.

"Un ābols?" viņa turpināja. Sasodīts, to taču māca sākumskolā!

"La pomme," garlaikoti novilku.

"Labi," skolotāja noteica. Man pašai šis viss bija apnicis. Šī skolotāja. Skolēni. Skola. Pārcelšanās. Mamma. Un galvenais - mana dzīve. Apnikusi.

***

Es elpoju. Mana elpa pūš siltos gaisa mutulīšus stindzinošajās debesīs. Apkārt virpuļo sniegpārslas. Mazas, sīkas, bet sasodīti skaistas. Es elpoju. Ieelpoju sniega smaržu. Apkārt kļūst balts. Melns uz īsu brīdi top balts. Ironiski.

Man bija pamatīga velme uztaisīt sniega enģelīti, bet atturējos, jo apkārt bija skolēni un es sevi neuztveru kā enģeli. Es neesmu enģelis. Pasmaidīju. Tas kliedē šaubas manā apziņā, es neesmu enģelis. Tas sniedz dīvainu mierinājumu.

Ieelpoju vēlreiz.

***

'Briesmu kambaris, šī zeme,

Kara liesmas un asaru upes,

Tās mūs atstāj.

Salauztus.

Mēs esam tikai salauztas rotaļlietas,

Mūsu skumjas izdedzina zemi,

Mūsu zemi, mūsu dzimteni, mūsu māti.

Mēs viņu sāpinām.

Mēs paši radām šīs šausmas,

Paši iznīcinām sevi,

Mēs esam nicināmi.'



Pārlasīju šo tekstu atkal un atkal. Es to biju uzrakstījusi pirms vairākiem gadiem. Tās ir pārdomas, manas skumjās pārdomas. Bet tā ir arī taisnība. Tīra patiesība, kas dedzina manu dvēseli. Liek justies salauztai. Jo mēs esam tikai salauztas rotaļlietas. Vismaz es esmu.