Skatiens [5]0

"Tātad no kurienes tu esi?" Marija ziņkārīgi prasīja. Izejot no pārpildītā skolas pagalma, kur mums abām klāt lipa skatieni, meitene it kā bija nopurinājusi savu tēlu, kas paredzēja viņai izskatīties biedējošai, nejaukai. Tagad viņa bija parasta meitene. Parasta divmetrīga meitene.

"No Līdsas," vēsi atteicu. Man nebija iemesla slēpt faktu, no kurienes esmu, bet es vienkārši negribēju runāt. Man patīk pastaigas klusumā.

"Tad jau kāds gabaliņš bija jābrauc, ko?" Marija nomurmināja.

"Jā, gluži kaimiņos tas nav," es noteicu, manī atkal bija iezagusies ledainā vienaldzība.

"Kāpēc tu pārcēlies?" pēc pāris sekundēm sekoja nākošais jautājums.

"Tā nebija mana izvēle," noburkšķēju. Pašai nemanot, es vienmēr tā biju atbildējusi, kad man uzdeva jautājumu par pārcelšanos. Arī kad Markuss man pirms pusotra gada uzdeva to pašu jautājumu. Kāpēc tu pārcēlies?

"Kā tad?" Marija prašņāja. Viņa bija ziņkārīga. Vai tas ir viņas vājais punkts?

"Mammas," auksti atteicu. Man nepatika runāt, domāt par mammu brīvajā laikā. Tas manī izraisīja nevajadzīgas dusmas.

"Vai tad tētiņš klausīja mammīti uz vārda?" Marija izsmejīgi jautāja. Te parādījās tā šķautne, kuru viņa rādīja skolā. Man labāk patika ziņkārīgā Marija.

"Man nav tēva," es ielūkojos meitenes acīs, uz īsu brīdi tajās pavīdēja bailes. Bet tikai uz īsu brīdi. Tomēr bija tā vērts. Lai arī viņa bija garāka, iedomīgāka, viņa nobijās no mana skatiena. Iekšēji pasmīnēju.

"Ē, es, piedod," Marija mēģināja izlocīties no situācijas, bet tam nebija jēgas. Man tēvs ir vienaldzīgs.

"Nekas," paraustīju plecus. Biju atradusi Marijas vājo punktu. Viņas pašas jautājumi iegāž viņu. Ziņkārība ne vienmēr ir laba.

"Nu labi...Šī ir Sarkanā Avēnija. Tu te dzīvo?" Marija ieinteresēti pacēla uzacis.

"Nē. Paldies, ka atvedi, parādīji ceļu," vēsi pateicos. Marija palocīja ar galvu.

"Tad uz redzi."

Noskatījos, kā miglā pazūd meitenes garais augums. Pasmīnēju.

***

"Kā pagāja pirmā skolas diena?" mamma lasot avīzi prasīja. Viņa pat nepaskatījās uz manu pusi.

"Labi. Ļoti labi. Ideāli," sarkastiski atbildēju, lai arī nemaz tik slikti negāja. Bet es netaisījos kratīt sirdi sievietei, kura tēvam ļāva mani sist, kura man vēl jāsauc par sasodītu mammu.

"Tiešām?" mamma nemanīja sarkasmu, viņa vairāk bija iedziļinājusies avīzē. Vai arī viņa izlikās. Gadu gaitā es jau biju sapratusi, ka mamma tēlo atkarībā no situācijas. Tas man, jāatzīst, likās pretīgi.

"Jā," paņēmu no galda vienu glāzi, ielēju tajā no krāna ūdeni, padzēros. Laba sajūta.

Mamma beidzot pacēla acis no avīzes.

"Vai ar kādu runāji arī?"

"Jā, runāju!" atcirtu, ar troksni noliekot glāzi uz galda.

"Ar ko?" mamma mierīgi jautāja.

"Kāda tev daļa?" indīgi prasīju. Es biju nikna. Nespēju noticēt, ka viens cilvēks var mani saniknot tik ātri. Par spīti visai vienaldzībai.

"Es esmu tava māte," viņa arī pacēla balsi.

"Tu neesi mana māte!" iekliedzos. Mans mērs bija pilns. Viņa sevi uzdrošinājās nosaukt par māti.

"Es tevi dzemdēju, es..." sieviete nometa avīzi, piecēlās kājās.

"Tas ir viss, ko tu esi izdarījusi!" dusmīgi iesaucos. Manas acis pārņēma slapjums. Dusmu asaras. Es nevarēju tām ļaut vaļu. Vienaldzība.

"Neuzdrošinies tā teikt," mātes balss tonis pēkšņi nomainījās uz ļoti klusu. Es viņu vēroju. Tas kļuva bīstamāk.

"Kādēļ es tā nevaru teikt?" es arī nerunāju skaļi. Bet balsī bija jaušams niknums. Ne kripatiņas vienaldzības. Domās sodīju sevi.

"Jo es tev neļauju," mamma vienkārši atteica, piegāja pie manis. Sekundi lūkojās man acīs, tad stipri iepļaukāja. To es nebiju gaidījusi. Vaigs sūrstēja, bet visvairāk sāpēja pazemojums. Viņa atkal bija uzvarējusi.

Izdzirdēju viņas vārdus.

"Es esmu tava māte, tāpēc tu mani klausīsi."

Gribēju kaut ko atcirst, bet klusēju, es nevarēju parunāt. Pazemojums bija aizlimējis man muti.

Es tevi ienīstu, māt.

Tu neesi mana māte.

Tu esi nekas.

Es tevi ienīstu.