local-stats-pixel fb-conv-api

Skatiens [10]2

184 0

Jau 10. daļa :) !
__________

"Vai tu izlasīji?" mamma, saraukusi uzacis, prasīja. Manuprāt, tas nebija gudri no viņas puses - to jautāt, jo viņa uzreiz atklāja, ka tur kaut kas ir rakstīts. Bet tas tikai pierādīja, ka viņa nedomāja ar vēsu prātu, jo citreiz viņa būtu rīkojusies gudrāk, samulsinājusi mani.

"To lapiņu?" vaicāju, lai iegūtu laiku galējās atbildes sniegšanai. Es nezināju, kas man būtu jādara - jāmelo vai jāstāsta patiesība. Ja mammai nebija skaidrs prāts, tad man arī tāds nebija. Pēdējā laikā biju zaudējusi kontroli.

"Jā," mamma ārēji nezaudēja pacietību, viņu interesēja mana atbilde. Tikai tad iedomājos, cik viņa šādos brīžos ir bīstama. It kā laipna, bet iekšēji viss vārās, degošas dusmas draud izlauzties ārā. Man nebija bail no viņas, jau sen nebija. Es tā domāju. Bailes ir neizskaidrojama lieta.

"Nē, es neizlasīju. Vai vajadzēja?" uzdrošinājos uzdot jautājumu, uz kuru atbildi zināju, bet es, protams, vēlējos pakaitināt mammu. Es zināju, es biju neizprotama. Kāpēc man vispār vajadzēja kaitināt mammu? Es vienkārši jutu vajadzību pēc tā - visu mūžu kaitēdama man, viņa bija pelnījusi šo kaitināšanu.

"Tas nav nekas īpašs, parasts, vecs izraksts no..." mamma ikdienišķi runāja, jau novērsusies no manis. Nobolīju acis.

"Vai tu domā, ka esmu stulba?" asi pārtraucu viņu. Man bija apnikuši meli, kurus viņa izgudroja. Meli. Visa mana bērnība bija meli.

Mamma pēkšņi pacēla skatienu, viņas acīs redzēju īsu apjausmu. Bet pēc mirkļa tās atkal pārņēma aukstums.

"Nē, Elēna," viņa atteica, " es tā nedomāju."

Viņa to sacīja lēnām, it kā apdomātu nākošo soli. Es toties nedomāju. Teicu, kas bija prātā.

"Tad kāpēc tu man melo?" klusi jautāju, manā balsī varēja just naidu kā nemanāmi atnākušu vētru. Manās acīs zibeņoja niknums, ko glabāju sevī. Prātā bija tukšums, kurš pletās arvien plašāks ik brīdi.

"Es nemeloju," mamma aizvien runāja lēnām. Viņa izturējās muļķīgi. Viņa domāja. Es biju devusi iemeslu.

"Pierādi. Parādi papīru," nošņācu kā čūska, kas ieraudzījusi peli, kura neredz viņu. Kā čūska, kas jau bija uzvarējusi cīņu, pirms tā vispār sākusies.

Mamma klusēja. Domāja.

Es gaidīju. Pacietīgi.

"Labi," viņa teica, "es neteicu gluži patiesību. Bet es nemeloju."

Pacēlu uzacis. Pat tad viņa nevēlējās atzīt melus, kurus parasti nolika man priekšā kā paplāti - iepriekš izplānotus un saldi nepatiesus.

"Kas ir rakstīts papīrā?" vēlējos tikai, lai viņa padodas, lai salūzt, kā salūzu es.

"Nē," mamma pasmaidīja. Sakrustoju rokas uz krūtīm, lai nesažņaugtu plaukstas dūrēs. Lai apslāpētu dusmas, kas cēlās manā pakrūtē kā milzīgi viļņi.

"Man ir tiesības to nedarīt," mana māte, aizvien smīnēdama, sacīja un skaļiem soļiem izgāja no telpas.

Aizvēru acis. Es nekad nevaru viņu novest tik tālu, cik viņa noveda mani. Un nekad arī nevarētu. Lai kāds niknums kūsātu manī, es neesmu ļauna.

Bet es atkal biju zaudējusi. Es vienmēr zaudēju. Atlika vien gaidīt nākamo sakāvi.

184 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Kad 11.daļa?
0 0 atbildēt