Sveiki! Esmu uzsākusi jaunu stāstu. Zinu, zinu tādu ir ļoti daudz un es tikai papildināšu to lielo sarakstu 
Ceru, ka šis stāsts patiks labāk nekā mans iepriekšējais. Atvainojos par kļūdām!
Enjoy!
Devos no skolas uz sporta zāli, lai iesildītos un izskrietu savu niknumu. Pret ko man tāds niknums? Laikam jau pret bērnu nama audzinātāju, kurai šodien ir dzeršanas vakars. Tas nozmē tikai vienu. Šonakt dažiem, ieskaitot mani parādīsies jauni zilumi, Takā man to nepietiktu.
Rītdien jāpagarina līgums par manu brīvību. Pirms 5 gadiem man apnika atrasties tikai "Mājā" vai skolā. Es sajutos ieslodzīta. Lai kaut ko mainītu, sāku protestēt. Es kodu, situ un bļaustījos. Audzinatājām ( 2 riebīgām sievietēm) tas apnika un es piedāvāju šo līgumu. Es drīkstēšu pazust uz ilgu laiku un viņas man nestāsies ceļā, bet es nomierināšos.
Palēnām jau tuvojos hallei, kurā uzturos samērā bieži. Halle nav liela, bet par mazu to arī nevar nosaukt. No ārpuses tā izskatās pēc pilnīga grausta, bet visi zin, ka iekšā ir jauns inventārs, gaiši zaļas un zilas sienas, un diezgan pieklājīgas ģērbtuves ja neskaita smirdoņu.
Varbūt vajadzēja draugu paķert līdzi? Ak, viņš jau šeit ir! Manu draugu sauc sarkasms un viņš bieži mani apciemo.
Jā, man nav draugu, jo es vairs neuzticos cilvēkiem. Kas notika? Man bija bērnībā draudzene, bet viņu adoptēja. Kas tur slikts? Viņa solījās man rakstīt vēstules un apciemot. Es biju laimīga, jo viņa dzīvo tikai 10 km attālimā un vēstules nenāktos gaidīt ilgi.
Tā nu es gaidīju nedēļu, mēnesi, 2 mēnešus un visbeidzot gadu. Bet tas taču nebija iemesls, lai zaudētu ticību cilvēkiem, vai ne? Kaut nu tā būtu bijis. Vienā dienā es nejauši saskrējos ar meiteni un vaicāju, kāpēc viņa man nerakstīja, bet viņa atbildēja, ka nepazīst mani. Vai viņa bija mana vienīgā draudzene? Nē, bet viņa bija tā, kas lika pārējiem ar mani draudzēties. Pārējie no manis novērsās nedēļas laikā. Vai man citu draugu nebija gadu laikā? Bija viena meitene, bet viens maniaks viņu nogalināja. Vai zināms, kas tas bija? Man jā, bet es nedrīkstēju nevienam teikt. Tas bija vienas audzinātājas puisis, bet tagad jau vīrs.
Šo visu es atceros katru dienu, bet tās nemaz nav tik briesmīgas atmiņas kā tās, kuras man riebjas.
Kad man bija 5 gadi, es jau atrados uz ielas, patiesībā jau no dzimšanas. Kā es izdzīvoju? Par mani rūpējās cilvēki, bet tad jau es jutu nodevību. Katru mēnesi man bija jauni "vecāki", līdz mani pameta pavisam. Pēs savām atmiņām vadoties, es atceros, ka nodzīvoju nedēļu bez ēdiena. Lietus bija mans ūdens un pārtika. Tādēļ tas ir viens no maniem sabiedrotajiem.
Šādi aizdomājoties ir jau pagājusi stunda un es stiepju muskuļus. Parasti pēc 10 min skrējiena, es dodos sist pa maisu. Pirms to daru, es vienmēr pārliecinos, ka neviena nav un izņemot sargu, mani nevēros.
-Par ko tad šoreiz tik nikna?- vaicaja Elmārs- halles sargs, kas man ir vistuvākais cilvēks. Vīrietis ap 40.
-Kā tu zini, ka esmu dusmīga?- vaicāju.
-Citreiz man liekas, ka tavu acu zīlītes asiņo vai deg. Stāsti!- sargs teica.
-Šodien pudeles draugi būs ciemos un es tagad domāju vai uzņemties sitienus visu mazo vietā vai noslānīt tos zemiskos radījumus,- ar sakostiem zobiem atbildēju un iesitu pa maisu.
-Nu ja... Kāpēc pārējo vietā tu to darīsi?- sargs nesaprata.
-Šovakar būs bijušais cietumnieks, izvarotājs,- vēlreiz iesitu ar maisu no visa spēka.
-Bens?- Elmārs šokā iekliedzās.
-Jā tas pats Bens, kurš mani gandrīz nobeidza.
Bens. Pilnā vārdā Bendžamins Felzenbahens. Vācietis, bet pirms 10 vai vairāk gadiem atbrauca uz šejieni. Benam irļoti asi bārdas rugāji, diezgan spēcīgs augums un ļoti dobja balss. Riebīgs vīrietis.
-Tad labāk paliec hallē visu nakti,- sargs sacīja.
-Es nevēlos, lai pārējiem ir tāda trauma.
-Bet viņi pret tevi arī nav bijuši labi.
-Tiesa, bet tie tomēr ir tikai bērni, kas gandrīz neko nesaprot!- es uzbļāvu un Elmārs aizgāja, saprasdams, ka vēlos palikt viena.
Šogad būs eksāmeni 12. klasei. Šis gads man būs pēdējais un tad es pazūdu no šīs vietas, lai atrastu kādu, kam uzticēties. No sākuma man pat bija doma atrast vecākus, bet tad es sapratu, cik ļoti viņus ienīstu.
Pēc pusotras stundas ilga treniņa devos mājā. Gāju cauri centram, lai redzētu cilvēkus, kas jutās laizmīgi. Varētu teikt, ka tie man dod spēku dzīvot.
Nogriezos, lai ietu uz māju pa īsāko ceļu. Diemžēl tas ir bīstams rajons. Paņēmu auztiņas, uzslēdzu mūziku un klausījos, līz brīdim, kad man kāds aizspieda muti un es saļimu.
Turpināt?
