Biju jau piecēlusies un ar Lanu devos uz ezeru. Bija apmēram divpadsmit dienā. Dienu solīja karstu. Ezers bija tuvu bērnu namam. Uzvilkusi savu melno peldkostīmu apgūlos uz izklātās segas un cerēju iegūt dzīvīgu ādas krāsu. No balta uz mazliet rozīgu. Man nekad nav bijusi brūna āda. Vai nu par maz guļu saulē vai arī... Gēni?
-Kas tev ir ar to melno peldkostīmu?- Lana vaicāja,- Pirms pieciem gadiem tev bija tāds pats.
-Šis ir jauns,- parādīju mēli,- Man patīk kā izskatās melns ar baltu.
-Nu bet tev vēlāk būs brūna āda,- Lana iebilda.
-Nebūs,- sarkastiski iesmējos,- Viņa pat knapi rozīga nebūs. Katru vasaru piecas stundas grozos saulē. Stulbums.
-Bet tev ir plusiņš. Tev dievīgi izskatās sarkanas lūpas, krāsoti vaigi un sarkana vai melna kleita. Šitādus līķus es bieži apskaužu,- draudzene teica.
-Nu, jā. Tādā ziņā es esmu lepna par sevi,- iesmējos,- Bet tomēr...
-Lūkass man stāstīja, kad tu noģībsti, tu kļūsti krīta baltumā no krēmkrāsas.- meitene nolaizīja lūpas,- Mmm, man gribas kaut ko saldu.
-Gaidi,- iesaucos,- Tev noteikti ir daudz pielūdzēju, kas tev sanesīs visu kaut ko.
-Es šādi izmantoju vienu bagātu čali,- Lana ar mirdzošām acīm stāstīja,- Viņa ķermenis.... Mmmm... Bet tas tā... Es viņam palūdzu kaut ko dārgu.
-Un ko viņš?- gaidīju turpinājumu.
-Uzdāvināja sudraba gredzenu ar īstu.ĪSTU brilijantu,- meitene gluži vai spiedza.
-Tas ir ļauni,- pārmetoši skatījos uz viņu.
-Mani tas neskar. Tāpat beigās atņēma,- draudzene atmeta ar roku,- Cik tev vēl ir atlikusi nauda no mantojuma?
-Četri milijoni,- lepni atbildēju.
-Ko? Tik daudz vēl?- Lana iepleta acis.
-Es jau neiepērkos tik daudz. Pārsvarā es pirku lētos apģērbus. Nodomāju, ka nauda vēlāk noderēs.
-Ja man būtu pieci milijoni...- meitene aizdomājās,- Es aizbrauktu uz Milānu... Visi labāko firmu veikali būtu izpirkti.
-Par to es noteikti nešaubos,- iesmējos.
-Staprcitu, tavas gleznas bija vienreizējas,- draudzene nočukstēja.
-Bet mātes?
-Vēl labākas. Es tur pat atpazinu dažas vietas no mūsu pilsētas. Man visvairāk patika mūsu pilsēt no augšas.
-Jā, tā arī ir mana favorītglezna,- nočukstēju un aizmigu. Kāpēc tik agri? Lana, saule un sutoņa mani paspēja nogurdināt. Ak vai, es nebiju ieziedusies! Vienalga. Nekādu apdegumu gan jau nedabūšu.
-Celies, Dita! Solīja vētru, un tā tagad nāk virsū,- Lana mani izmisumā purināja.
-Cik ilgi nogulēju,- vaicāju.
-Divas stundas. Nāc ātri!- Lana gandrīz kliedza. Vējš pieņēmās spēkā un tālumā varēja manīt zibeņus.
-Tu jau skrien,- nomierināju draudzeni. Viņa tā arī darīja. Paņēmusi savas mantas, aizskrēja tālēs zilajās.
Lenām pārģērbos un devos uz māju. Noplaiksnīja zibens, un lietus sāka gāzt kā ar spaiņiem. Smaidīga devos uz priekšu. Citi bēg, lai paslēptos no lietus, bet es mierīgi staigāju. Kā daži saka - chiliņā. Sākās vētra. No tās gan es malziet nobijos. Viens zars nolūza un gandīz uzkrita man virsū. Knapi noturējos, lai nenoģībtu. Stulbie gēni!
-Dita!- Kāds sauca manu vārdu. Pie manis skrēja Marks.
-Čau,- es pasmaidīju.
-Nāc, iesim uz manu māju,- puisis apķēra mani aiz vidukļa un ātri virzīja uz kādu dzīvokļu ēku. Cik sapratu, tur atrodas Marka dzīvoklis.
Ēka izskatās nesen celta. Varbūt divus gadus jauna? Iegāju Marka dzīvoklī. Viss bija bālos toņos. Grīda bija laminēta. Varu iedomāties, ko vecais klasesbiedrs šeit dara zeķēs.
-Jauks dzīvoklis,- teicu.
-Jā, nesen nopirku. Pašlaik cena ir mazliet auksta, jo jauna māja, bet man ir darbs, kur labi maksā. Nevajadzētu būt problēmām,- puisis uzsmaidīja.
-Kur tev vannas istaba,- vaicāju.
-Pa kreisi.
Iegāju vannas istabā. Nemaz tik traki neizskatos. Vienīgi slapjie mati sāka čirkoties. Ar pirkstiem tos izķemmēju un devos uz viesistabu. Dzīvoklis bija divstāvīgs. Gluži kā paša māja, tikai mazāka. Pie televizora bija liels akvārijs ar piecām krāsainām zivtiņām.
-Tu vēl esi slapja,- puisis nopūtās,- Pagaidi, atnesīšu tev kaut ko. Būsi ar mieru staigāt tikai kreklā.
-Kaut vai,- iesmējos.
Pēc desmit minūtēm puisis bija atpakaļ ar sarkanu hokeja kreklu.Pateicos un pārģērbos, protams, vannas istabā. Krekls man sniedzās knapi pāri dibenam, bet tas gan jau nekas.
-Tev piestāv,- Marks teica līdz ko iznācu no vannas istabas.
-Man arī patīk,- apgriezos ap savu asi.
-Baigā vētra,- puisis nokrekšķinājās,- Elektrības stabi sagāzti. Ko es tagad darīšu bez interneta?
-Tu arī atkarīgais?- vaicāju.
-Nē, es attēloju māsīcu, kura gan jau tā tagad izskatās, ja vētra jau bija pabijusi viņu pusē.
-Pēc cik ilga laika varētu norimt?
-Nezinu, bet noteikti ne pēc desmit minūtēm,- puisis iesmējās.
-Man gan jau būs te jāpaliek,- nopūtos.
-Es tevi nelaidīšu vētrā,- Marks apsēdās man blakus. Puisis izskatījās tāds tramīgs.
-Brīnišķīgi,- tēlotā priekā iesaucos,- Varēšu tev krist uz nerviem.
-Man jau tu noteikti nekritīsi,- puisis mani apskāva. Nozvanīja durvju zvans, un Marks steidzās atvērt. Klausījos, kas tur ir.
-Sveiks, mīļais, - kāda meitene ar smalku basi iesaucās.
-Čau,- Marks atbildēja,- Es domāju, ka būsi vēlāk.
-Es speciāli priekš tevis pabeidzu darbiņu ātrāk,- dzīrdēju kaut kādas skaņas. Kā lai tās apraksta? Šmakstus? Nu jebkurā gadījumā, izklausās, ka viņiem tur iet karsti.
-Mīļā, tagad neko nepārproti, labi?- balsis tuvojās, un es biju gatava mukt. Ja nu kaut kāds uzkrāsots zirga ģīmis? No tādām man pat ir mazliet bail.
-Paskaidro!- meitene nikni iekliedzās, kad ieraudzīja mani.
-Čau,- droši pamāju meitenei un smaidīju kā rīta saulīte. Tas jau nekas, ka man mugurā ir tikai apakšveļa un Marka krekls.
-Tā ir Dita,- Marks man veltīja dusmīgu skatienu, bet es tikai pasmējos,- Viņa bija mana klasesbiedrene. Sākās vētra, un es viņu ievedu mājā, lai nav jāiet pa vētru.
-Un par to kreklu...- iesāku,- Es biju salijusi, tādēļ palūdzu Markam kaut ko uzvilkt.
-Ej ārā! Te nav nekāda zupas virtuve,- zirga ģīmis, jā, zirga ģīmis, iekliedzās.
-Nomierinies,- es iesmējos,- Tūlīt jau iešu. Tikai uzvilkšu savas slapjās drēbes.
-Beidz, lellīt,- klasesbiedrs centās nomierināt savu meiteni. Varbūt saderināto? Viņai pirkstā ir gredzens.
-Jūs precēsities?- vaicāju.
-Vēl ne,- puisis attrauca.
-No kā tad tev tas saderināšanās gredzens,- vaicāju meitenei.
-Nevar sev nopirkt kaut kādu prieciņu?- meitene attrauca.
-Nu var, bet man liekas, ka neliek uz TĀ pirksta,- teicu un sevos uz vannas istabu. Pie durvīm mani apstādināja Marks. Mēs iegājām iekšā, un puisis aizslēdza durvis.
-Jūtos glaimota, bet tev ir meitene,- neveikli iesmējos.
-Kāpēc tu domā, ka viņa ir saderinājusies?- puisis vaicāja.
-Nu gredzenu ar ko bildina liek uz tieši tā pirksta. Nezinu nosaukumu. Un tādu gredzenu uzdāvināja manai draudzenei, bet pēc tam atņēma- paskaidroju.
-Nu bet ir arī vienādi gredzeni,- puisis aizstāvēja to zirgu.
-Jā, ir, bet viņa gan jau nav spējīga nopirkt gredzenu ar īstu brilijantu,- apstrīdēju.
-Tu domā...
-Jā,- pārtraucu.
-Kapēc man gadās tādas... maitas,- Marks nolamājās.
-Nevajag skatīties pēc izskata,- aizrādīju,- Kad divpadsmitajā klasē atgriezos sakoptāka, tu arī uzreiz man pievērsi tādu uzmanību. Domāji, ka esmu jauniņā,- iesmējos.
-Neatgādini,- zēns sāka smieties,- Es reāli apstulbu. Tad mēģināju parakņāties atmiņā un atcerējos tādu Ditu Rozentāli. Diezgan pievilcīga meitene ar skaistu, bālu ādu.
-Es pēc tam reāli smējos,- nosarku,- Ir daudz meiteņu, kuras nav īpaši skaistas ārēji, bet ir brīnišķgas no iekšpuses, vai arī vecas raganas.
-Zini... Tu man patīc,- puša balss aizlūza.
-Nē, nē, nē,- iesaucos.
-Kas?- Marks nesaprata.
-Nevar vannas istabā!- iesmējos,- Tavā istabā.
-Izvēlīga.
-Ļoti!- iesmējos un izskrēju no vannas istabas.
Zirga nebija, tāpēc uzreiz devos uz puiša guļammistabu. Kā es sapratu, ka tā ir viņa? Tā istaba bija vienīgā ar gultu. Iegāju istabā, un mani pārsteidza zirgs. Kāpēc zirgs? Es nezinu viņai vārdu, tāpēc izdomāju pavisam atblstošu vārdu.
