-Celies, Dita!- Lūkass mani modināja. Pēkšņi viņš mani iepļaukāja. Izgrūdu puisi no gultas un iesitu viņam.
-Kas tev par problēmu?- vaicāju.
-Tu murgoji... Atkal,- zēns sāka smieties, un es tāpat. Vispār nekā smieklīga tur nebija, bet bija jauki viņam iesist.
-Kā tu zināji, ka es murgoju?- pārstāju.
-Tamāra uzzvanīja. Viņa nezināja, kas ar tevi notiek un izlēma piezvanīt man. Kā ne kā mēs nodzīvojām kopā pusgadu,- Lūkass to pateica tā, ka likās, ka tas ir ļoti daudz. Atkal smieklu lēkme.
-Ko es darīju?- atkal pārstāju.
-Tu... nogriezi pirkstu,- puisis saskuma.
-KO?- iekliedzos un paskatījos uz savām rokām. Pārskaitīju vairākas rezes vai ir visi. Pārskaitīju ar kāju pirkstus- Tev nebūs dzīvot!- paņēmu spilvenu uzlecu virsū puisim un smacēju viņu nost ar spilvenu.
-Kaut kāds slims monstrs mani grib nogalēt,- puisis smējās un mēģināja paelpot.
-Es par tevi apžēlošos, bērns,- norūcu un noņēmu spilvenu no puiša sejas.
-Nekāpsi nost?- Lūkass vaicāja.
-Nea,- atbildēju kā mazs bērns.
-Tev jau ir... divdesmit pieci gadi, bet vēl joprojām uzvedies kā bērns,- Lūkass iesmējās.
-Kurš nu te būtu runājis. Uzmini, cik tev gadu šogad paliek?
-Vispār jau palika. divdesmit deviņi,- puisis man parādīja mēli.
-Atradies pieaugušais,- iesmējos un sajutu dīvainu kņudoņu vēderā.
-Man vispār nav problēmu, ka tu sēdi... uz manis,- Lūkass iekoda lūpā.
-Tev vienmēr jāpadomā kaut kas... tāds,- noplātīju rokas.
-Es domāju, ka esmu kļuvis vienaldzīgs pret tevi, bet kļūdos,- puiša balss aizlūza.
-Nesāc,- nopūtos un noliku pieri uz viņa krūtīm.
-Tu kaut ko jūti, vai ne?
-Nē,- meloju. MELOJU! Jā, man ir iepaticies Lūkass... Atkal. Nenoliegsim, viņš ir simpātisks un raksturs ar piemīlīgs.
-Es zinu, ka tu melo,- Lūkass čukstēja.
-Maniaks,- iesmējos. Paskatījos uz Lūkasu. Mūsu skatieni sastapās, bet es ātri novērsos un nosarku.
-Mazā, Ditiņa. Tu vēl sarksti. Tomātiņš,- puisis iesmējās. Noguldīja mani sev virsū un apskāva. Senāk es būtu pretojusies un gan jau būtu iekrāvusi, bet tagad... Es jūtos labi.
-Jā... Au,- skaļi iekliedzos no sāpēm.
Lūkass mani nolika zemē kā bērnu, pagrieza manu muguru pret sevi un skatījās.
-Mums tevi ir jāved uz slimnīcu,- Lūkass izklausījās uztraucies.
-Kādēļ,- pretojos.
-Tev bija dziļas brūces uz muguras, un tās tagad atsāka asiņot. Šaubos, ka apturēšu.
Es uzvilku šortus un kaut kādu maiku. Netaisos slimnīcā ienākt ar stulbu naktskreklu. Jā, esmu mainījusies. Izrādās, ka ir nakts. Mēs iekāpām manā vecajā Lexus.
-Kāpēc ar manu mašīnu?- vaicāju.
-Tici vai nē, bet es atbraucu ar velosipēdu,- Lūkass negribīgi atzina.
-Ar velosipēdu,- es iespurdzos un sāku rēkt, bet tad atkal iebļāvos no asajām sāpem mugurā.
-Karma,- puisis ļauni nosmīnēja.
Pēc minūtes mēs jau bijām slimnīcā. Mani māsiņa aizveda uz kabinetu, pasauca palīgā vēl divas māsiņas un uz brīdi apstādināja asiņošanu. Būs šuves. Drīz atskrēja ķirurgs. Man aizšuva brūces uz muguras, kuras izrādās ir bijušas trīs un katra desmit centimetrus garas. Man prasīja, kur es ieguvu šīs brūces. Es teicu, ka stulbs negadījums. Nav visiem jāzin par maniem murgiem.
-Par ko tu sapņoji?- Lūkass vaicāja, kad bijām atpakaļ manā istabā.
-Šoreiz es atceros,- iesāku,- Man pretī stāvēja spogulis, un mans atspulgs mani plēsa. Ai, kaut kāds murgs.
-Un ko mēs tagad darīsim?- puisis nopietni vaicāja.
-Es nezinu. Es esmu izmisusi. Domāju, ka murgi vairs nekad neatgriezīsies,- nopūtos.
-Nu ne jau tā es to domāju. Ko mēs tagad darīsim?- puisis mani pievilka sev klāt.
-Arī uz to es nezinu atbildi,- iesmējos.
-Man ir kaut kas padomā.
-Man liekas, ka mēs domājam to pašu,- es iekodos lūpā.
-Ja?- mēs tuvojāmies gultai.
-Jā, gulēt,- es iesmējos, uzvilku naktskreklu puiša priekšā un ieritinājos zem segas.
-Tas pavisam nebija tas, ko es domāju,- puisis nopūtās un grāsījās iet ārā.
-Nē, nē, nē, Nāc pie manis. Nebrauksi vēl mājās- es iesmējos un pievilku puisi pie sevis. Mēs apsedzamies, un pēc brīža es iemigu.
