Pietrūka manis? 
Baudiet!
Bija jau desmi minūtes pirms divpadsmitiem. Gribēju jau pa kluso bēgt no Parīcijas, bet viņa mani neizlaida no acu skatiena. Atļāvu Patrīcijai paēst un pamanīju, ka Francis nāk. Ātri izskrēju pa durvīm un metos pie Franča.
-Ejam, ejam, ejam! Man viena sīkaļa grib nākt līdzi,- es stūmu Franci.
-Nu nekas, lai nāk,- puisis iesmējās.
-Bet viņa ir nenormāla,- es čīkstēju un pie mums jau steidzās Patrīcija.
-Kāpēc mani nepagaidīji?- meitene vaicāja.
-Es gribēju, lai tu paēd kārtīgi,- meloju.
-Sveika,- Francis bija mazliet samulsis.
-Čau, Franci,- Parīcija spiegdama apķērās Francim ap kaklu.
-Jūs pazīstat viens otru?- jautājoši skatījos uz puisi.
-Nē, bet acīmredzot viņa gan,- Francis centās izrauties no Patrīcijas ciešā tvēriena.
-Es tev teicu, ka viņa ir nenormāla,- čukstēju.
-Ejam, Franci,- Parīcija saķēra zēnu aiz rokas un vilka kaut kur.
-Nē, es biju atnācis, lai pastaigātos ar Ditu nevis tevi. Vai tu nevarētu iet atpakaļ?- zēns lūdza.
-Nē, es jums neraucēšu,- meiene vēl joprojām turēja puisi pie rokas.
-Jā, protams, netraucēsi,- sarkasms no manas mutes.
Patiesībā, Patrīcija mūs šodien nemaz netraucēja. Ha, kuru es te cenšos apmuļķot? Viņa bija kā skabarga pakaļā. Visu laiku traucēja. Kad Francis man piegāja tuvāk par metru, Patrīcija viņu sagrāba aiz rokas un vilka tālāk. Drīz mani nervi neizturēja.
-Patrīcij, ej mājās,- es rūcu, kad bijām pie parka.
-Kāpēc?- viņa vaicāja.
-Tu mums traucē. Patrīcij, tu esi tikai viena, maza, nepilngadīga sīkaļa, kura ir saķērusies vecākā puisī, un tu esi kaitinoša,- es teicu.
-Nē, es esmu pilngadīga. Man ir astoņpadsmit,- meitene man piemiedza ar aci, bet es sev iesitu pa pieri.
-Tu vairāk izskaties pēc četrpadsmitnieces - maukas,- izšpļāvu un aizšāvu roku priekšā mutei.
-Es pateikšu mammai,- Patrīcija draudēja un gāja prom.
-Vismaz tikām vaļā no viņas,- Frnacis iesmējās.
-Jā, bet es šodien atraušos,- teicu.
-Tad pa nakti paliksi pie manis,- zēns uzlika roku uz mana pleca.
-Noteikti,- iesmējos.
-Ejam uz parku,- zēns iesaucās, paņēma manu roku savējā un rāva uz parku.
Tālākā dienas daļa bija pavadīta lieliski. Mēs skrējām kā mazi bērni, mēs smējāmies tik skaļi, ka visi, kas bija parkā gan jau dzirdēja, mēs ēdām saldējumu kā rukši un runājām par dzīvi kā tantes.
Drīz mēs nonācām pie manas mājas.
-Man ļoti patika,- smaidīju kā saulīte.
-Man arī,- zēns man uzsmaidīja žilbinošu smaidu.
-Tad līdz nākošai reizei,- iesmējos.
-Pagaidi,- puisis uzsauca pirms es atvēru durvis. Pieskrēja pie manis un noskūpstīja manu vaigu,- Tas tā pieklājīgāk.
-Atā,- es kautrīgi teicu un iegāju istabā.
Priecīga gāju uz savu istabu, bet tad atcerējos par Patrīciju. Iegāju savā istabā un uz manas gultas sēdēja Māra un Patrīcija.
-Jā, ko jūs šeit vēlaties?- vaicāju.
-Mana meita nav mauka, tu drīzāk esi,- Māra mani iepļaukāja tik stipri, ka gandrīz nokritu.
-Uzmanaties. Es varu būt ļauna un sist pretī ar lielāku spēku,- es pienācu pie sievietes, skatījos viņai acīs un ļauni smīnēju.
-Tu neko nevari,- sieviete izsmēja.
-Varu, daudz ko varu,- es pagrūdu Māru un viņa nokria uz gultas,- Vācieties prom no manas istabas.
-Mēs tavu dzīvi padarīsim par elli,- Māra centās uzrūkt, bet viņai ir pārāk smalka balss. Viņa paņēma Patrīciju un izgāja no istabas.
-Kuce,- nošpļāvos un apgūlos gultā uz muguras.
Mana dzīve kā elle... Es jau ko līdzīgu esmu piedzīvojusi. Māra nespēs neko man padarīt, jo viņai nav spēka. Drīzāk es viņas dzīvi padarīšu par elli.
Man mazliet pirūkst Lanas kaitinošās pļāpāšanas, Lūkasa uzmundrinājumi, mazo bērnu smiekli, Tamāras mīļais skatiens un Marks. Jā, man pietrūkst Marks, nezinu kāpēc, bet... Ai, es vispār neko nezinu. Tas mūsu slepenais randiņš bija pavisam jautrs, bet daudz ko mainīja.
Manā istabā ienāca Kaspars ar sarkanu vaigu. Viņa acis bija noraudātas.
-Kas tev to izdarīja?- pieskrēju pie brālēna un skatījos uz viņa vaigu.
-Māra,- puika klusi nočukstēja.
-Viņa atrausies,- es trīcēju no dusmām.
-Nē, viņa tev kaut ko nodarīs,- zēnam acīs varēja redzē asaru atblāzmu.
-Drīzāk es viņai kaut ko nodarīšu. Sēdi te un neej ārā, gaidi,- pavēlēju un gāju meklēt Māru. Iegāju Patrīcijas istabā un tur jau Māra sēdēja, un runāja ar Patrīciju.
-Tu, maita,- es nikni iesaucos un aiz matiem piecēlu kājās Māru.
-Ko tu dari, trakā?- Māra nikni iesaucās.
-Tu pacēli roku pre mazu zēnu. Tev kauna nemaz nav,- es iepļaukāju viņu.
-Un tu pret vecāku cilvēku,- sieviete nikni raudzījās manī, bet acīs varēja manīt bailes.
-Neaiztiec Kasparu un neuzdrošinies Gintam kaut ko izdarīt,- draudēju,- Es tev ādu pār acīm novilkšu.
Vēl joprojām trīcēdama no dusmām izgāju no istabas un gāju pie Kaspara. Puika sēdēja gultā nobijies.
-Es neļaušu tai vecajai raganai tev kaut ko nodarīt,- apskāvu puiku.
-Tiešām?- mazais nepārliecināti jautāja.
-Es centīšos, bet ne vienmēr es būšu blakus,- teicu.
Pēc piecām minūtēm dzirdēju policijas sirēnas, kas apstājas pie mājas. Vēl dzirdēju, ka ataisās āra durvis un uz otro stāvu nāk divi vīrieši.
