Patrīcija man krita uz kakla līdz vakaram. Par laimi, tad viņai uzvanīja draudzene un pasauca ārā. Pēc brīža pie manām durvīm stāvēja Kaspars.
-Viņa ir kaitinoša, vai ne?- Kaspars vaicāja un viņa sejā bija redzama līdzjūtība.
-Šausmīgi, tikai nesaki,- nopūtos.
-Neuztraucies,- zēns iesmējās, ienāca istabā un apsēdās man blakus.
-Kāpēc tava ģimene mani nepieņem?- vaicāju.
-Es ar tēti pieņemu, bet Māra... Viņa nemaz nav mana mamma un Patrīcija nav mana radiniece,- puika stāstīja,- Mana mamma pameta mūs, abus, kad man palika pieci gadi. Viņai uzradās cits vīrietis.
-Man ir žēl,- teicu.
Es uzzināju, ka Kaspars ir līdzīgs man. Viņam ir tikai divi draugi, kas ir trīs gadus vecāki. Viens zēns un meitene. Māra viņam neļauj ar nevienu draudzēties. Māra man arī nepatīk, tas nu ir fakts. Mēs ar Kasparu norunājām līdz vienpadsmitiem. Kaspars ir mans slepenais ierocis pret Patrīciju. Kaspars ir ķiploki, bet Patrīcija ir vampīrs.
Drīz man atnāca īsziņa no Franča.
Francis : Sveika, kā jūties?
Es : Lielieski, kāpēc vaicā?
Francis : Lai zinātu, vai es drīkstu tevi rītdien izvadāt pa pilsētu uz trīsriteņa vai arī, nē.
Es : Drīksti, bet bez trīsriteņa ;D
Francis : Tad rītdien pie tavas mājas plkst. 12.
Es : Ak, jā, citu vietu nemaz nezinu ;D
Francis : Saldus sapņus, dusošā princese.
Es : Tev arī, Franci... Labāk runci ;D
Francis : Man der.
Es : Nu tad saldus sapņus, runci.
Ar smaidu uz sejas aizgāju gulēt.
Piecēlos sešos. Mazliet paviļājos pa gultu, bet tad sapratu, ka aizmigt vairs nevarēšu. Lēnām gāju uz virtuvi, lai paēstu. Pie atvērtajām durvīm paliku stāvēt kā zemē iemieta. Gints grasījās pakārties. Piegāju pie vīrieša, satvēru aiz rokas un liku viņam nokāpt no galda. Sāku skatīties uz viņu ar pārmetošu skatienu.
-Nu kas? Mana dzīve ir draņķīga,- tēvocis nopūtās.
-Ja tevis nebūs, tad Kasparam būs vēl draņķiģāk,- es pārmetu.
-Bet ko man citu darīt, ja tā sieva ir kā skabarga pakaļā?- Gints izskatījās izmisis.
-Šķiries. Ar naudu palīdzēšu, bet tev jāatrod būs labāks darbs,- es teicu.
-Bet...
-Nekādus bet! Šovakar pateiksi, ka šķiraties. Kaspars ir mans brālēns un es viņam nenovēlu dzīvi tādu, kada man bija. Protams, ne tāda pati, bet līdzīgi,- es nikni teicu.
-Nu labi,- vīrietis nopūtās un apskāva mani. Mazliet apstulbu,- Paldies.
-Nav par ko,- nopūtos,- Ej tagad gulēt.
-Tu arī.
-Man nenāk miegs,- teicu un tēvocis aizgāja.
Paskatījos, kas stāv ledusskapī. Zemeņu jogurts!!! Izņēmu, paņēmu brokastu pārslas, sataisīju brokastis un sāku gardi ēst. Mmmm, atgādina mājas.
Laimīga un ar pilnu vēderu gāju atpakaļ uz istabu, lai sameklētu, ko vilkt. Ārā solījās būt labs laiks. Uzvilku džinsu šortus, baltu kreklu uz lencēm un kedas. Ko es tik agri darīšu? Pieiešu pie datora. Ha, pēdējo reizi pie tā biju skolā. Es rakstu ātri, jo man patīk rakstīt uz datora... Dīvaini... Atcerējos, ka mamma man bija atstājusi disku. Velns, es viņu pat neesmu paņēmusi.
No atvilknes izvilku disku, ieliku datorā un sāku skatīties. Tajā video bija mana mamma un Bens. Viņi bija ļoti preicīgi, laimīgi un jauni.
-Ditā!!!- mamma kliedza,- Tu esi manā puncī! Tavs tētiņš mūs abas mīl, lūdzu, neaizmirsti to.
-Vienīgi ir viena lieta. Ar laiku manās smadzenēs kaut kas notiek un es kļūstu traks,- Bens iesmējās,- Es gan jau nogalināšu Ilzi, jo kaut kas man to liek darīt un es to nespēju apturēt. Lai vai ko es tev būtu nodarījis, es tevi mīlu!
Man acīs saskrēja asaras. Viņš zināja, ka nogalinās mammu. Bens neko nedarīja, vienkārši ļāvās pašplūsmai. Viņš nogalināja mammu un ļāva aptumšoties prātam. Viņi vēl piecas minūtes man stāstīja par sevi, nākotnes vīziju un vēlēja man tikai to labāko. Drīz video beidzās un es paliku skatīdamies ekrānā, kur bija maun vecāku bilde. Viņi nezināja, ka es kļūšu par gandrīz vai bezjūtīgu, bez draugiem un pavisam noslēgtu. Tagad tas ir mazliet mainījies, bet tomēr... Es cietu.
Tā līdz divpadsmitiem es rakņājos internetā un man piebiedrojās Kaspars. Vampīrs par spīti ķiplokam arī ienāca.
-Tu šodien tiksies ar Franci?- Patrīcija izskatījās šokēta.
-Nu, jā,- atcirtu. Velns, vajadzēja noslēpt telefonu,- A kas?
-Es tev iešu līdzi!!!- Patrīcija spiedza.
-Tu viņu nepārliecināsi par pretējo. Būs tikai ļaunāk, ja neļausi,- puika čukstēja.
-Nu labi,- es nopūtos un dzirdēju kā Patrīcija spiegdama aizskrien uz savu istabu.
Riebīgs skuķis.
