Gints mani ieveda jaunajā istabā.
-Es ceru, ka tev te patiks,- tēvocis nepāliecināti skatījās apkārt.
-Man vajag tikai pajumti,- es mierinoši pasmaidīju.
-Nu ja, iekārtojies, bet pēc stundas nāc uz vakariņām.
-Paldies,- apskāvu Gintu un ielecu gultā.
Manā istabā bija logs, no kura pavērās skats uz skolu. Augstskola atrodas dažus kvartālus tālāk. Istaba ir gaiši zaļos toņos, gultas veļa ir dzeltena, pie galda ir milzīgs rakstāmgalds no koka un uz tā atrodas stacionārais dators. Šī istaba ir ļoti gaiša, atšķirībā no iepriekšējās. Atvēru skapi un sapratu, ka man pietiks vietas, jo šis ir sadalīts trīs daļās. Skapis aizņem pusi no sienas.
Sāku krāmēt ārā drēbes. Pēc pusstundas visu biju sakārtojusi un bija laiks papildināt plauktiņus. Piepildīju atvilknes un sāku domāt, kur bildes likšu. Nolēmu, ka parīt nopirkšu rāmīšus. Tā palēnām bija pagājusi stunda un es devos, lai paēstu.
-Labu apetīti,- teicu, kad ieraudzīju, ka visa ģimene jau ēd.
-Sēdi šeit,- mazā meitene ar blondajiem matiem un dzidrām, zilām acīm vārdā Patrīcija, aicināja mani apsēsties viņai blakus.
-Ko tu mācīsies?- Māra vaicāja.
-Es būšu dizainere,- sacīju.
-Forši, tu varēsi man uzšūt tērpus. Tādas drēbes, kādas nebūs māsīcai,- Patrīcija jūsmoja.
-Tad redzēs,- iesmējos.
-Kā tu saprati, ka vēlies kļūt par dizaineri?- Gints vaicāja.
-Es nezinu. Man vienkārši patīk drēbes, bet neesmu šopaholiķe. Man ir stila izjūta, un bieži vien es redzu citu apģērbos defektus un krāsas, kas neiet kopā. Sāku domāt par nākotni un sapratu, ka vēlos kļūt par dizaineri,- izstāstīju.
-Uzmini par ko tava mamma vēlējās kļūt,- Gints teica.
-Par mākslinieci?- nepārliecināti jautāju.
-Arī, bet arī par dizaineri,- tēvocis skumji iesmējās.
-Tev arī ir talants mākslā?- Māra vaicāja.
-Laikam,- es iesmējos,- It kā, jā, bet parasti par lietām ar ko citi lielās, es neesmu īsti pārliecināta.
-Nu ja,- sieviete nopūtās un tad sekoja neveikls klusums.
Pēc piecām minūtēm paēdu, pateicos, un izgāju no mājas, lai izstaigātu pilsētu. Šajā ģimenē nebūs viegli iejusties, un man tāda sajūta, ka viņi nevēlas pieņemt mani, it īpaši jau Māra. Lēnām virzījos uz priekšu. Pabiju centrā, pie skolas un augstskolas, bet tagad mans mērķis bija parks.
-Bū,- kāda harmoniska balss iesaucās un es noģību.
Lēnām sāku celties un kāds puisis piesteidzās pie manis. Paskatījos apkārt un es atrados kādā telpā. Nekad neesmu bijusi šeit.
-Ar tevi viss kārtībā?- puisis ar melodisko balsi man vaicāja.
-Jā, paldies. Tu nevarētu iedot man tableti pret drudzi?- vaicāju.
-Ja, tūlīt,- puisis izklausījās noraizējies. Šī situācija man lika pasmaidīt. Kaut kas līdzīgs notika dienā, kad iepazinos ar Lūkasu.
Pēc minūtes puisis bija klāt ar glāzi ūdens un tableti. Ātri izdzēru un nopētīju puisi. Zēnam ir īsi, pilnībā melni mati, tumši zaļas acis un tumša āda.
-Kur es atrodos?- vaicāju.
-Manā mājā. Piedod, ka nobiedēju tevi. Kāpēc tu noģībi?- zēns bija šausmīgi sanervozējies.
-Kad kaut kas mani šokē vai nobiedē, es noģībstu,- paskaidroju.
-Kā tevi sauc?- puisis jautāja.
-Dita,- uzsmaidīju.
-Tu esi jauniņā šeit, vai ne?
-Aha,- kautrīgi iesmējos,- Kā tevi sauc?
-Francis un tas ir mans vārds, nevis tautība,- Francis piekodināja.
-Jauki, man atgādina šefpavāru,- iesmējos.
-Un tā arī ir. Es būšu pavārs un atvēršu savu kafejnīciņu ar nosaukumu... Francis?- zēns sāka smieties.
-Jauki.
-Ko tu šeit dari?
-Atbraucu mācīties.
-Par ko?
-Dizainere,- teicu.
-Tad jau varēsi man uzšūt TĀDU tērpu,- Francis iesmējās.
-Es neesmu šuvēja, bet varētu mēģināt.
-Cik tev gadu,- Francis jautājoši lūkojās manī.
-Augustā paliks divdesmit,- teicu.
-Jauki, man arī, deviņpadsmitais augusts un tev?
-Arī, tu esi mans brālis,- tēlotā šokā klusām iekliedzos.
-Noteikti. Tu šeit ar saviem vecākiem?
-Es esmu no bērnu nama,- klusām teicu.
Mēs runājām ar Franci kādas divas stundas. Es izstāstīju, ka man ir jauna ģimene, izstāstīju par iepriekšējo dzīvi, protams, izlaidu traģiskās vietas. Patiesībā es izstāstīju tikai par izlikšanos, slepeno randiņu un šīrīta notikumus. Nemaz neliekas, ka tas viss ir noticis šajā rītā. Es uzzināju par Franci. Viņš šo dzīvokli īrē pats par savu naudu un strādā kafejnīcā par oficiantu. Viņa vecāki aiizraujas ar Franciju, tāpēc viņi tagad tur dzīvo.
-Paldies, par jauko sarunu un par to, ka aizvedi uz savu māju,- pateicos.
-Es jau esmu labs cilvēks,- zēns iesmējās.
Francis pieteicās mani pavadīt līdz mājai. Viņš izstāstīja, kas par cilvēkiem dzīvo man kaimiņos un mazliet par pašu pilsētu. Pie mājas mēs apmainījāmies ar numuriem un atvadījāmies.
-Kā tu viņu pierunāji tevi pavadīt uz māju?- Patrīcija man pārsteigti jautāja.
-Am... Es noģību, viņš aizveda mani uz savu dzīvokli, mēs sākām runāt, un viņš pieteicās mani pavadīt,- es iesmējos,- A, kas?
-Viņš ir tik seksīgs. Viņš ir brīvs un visas viņā ir saķērušās, tāpat kā es. Viņš man pievērš vairāk uzmanības nekā kādai citai,- Patrīcija sāka jūsmot.
-Oho, nav par vecu?- iesmējos.
-Vecums ir tikai skaitlis,- viņa teica.
-Un cietums ir tikai istaba,- es iesmējos.
-Nu ja,- meitene sāka smieties.
- Jauki, es došos uz savu istabu,- teicu un centos tik prom no mazās, jukušās meitenes.
-Es arī,- viņa teica un sekoja man.
Es domāju, ka viņa ar to "es arī" domāja iet uz savu istabu, nevis uz manu. Man vajadzēs biežāk iet ārā...
