Tadāāā 32. daļa ;D Es šaubos, ka man izdosies uzrakstīt sešas daļas, bet es pacentīšos. Šodien publicēšu tikai 2. ;)
Enjoy!
Izkāpu no mašīnas un skatījos zemē. Paņēmu koferus, somu un lēnām gāju uz durvju pusi. Lūkass bija nostājies man priekšā un izskatījās, ka netaisās mani laist iekšā.
-Kas?- vaicāju.
-Tu te vairs nedzīvosi. Es tevi izmetu no mājas,- viņš nikni rūca.
-Jā, esmu to pelnījusi, bet tur ir manas mantas,- es tikpat nikni atrūcu.
-Vai nav vienalga? Nopirksi jaunas,- Lūkass vienaldzīgi teica.
-Lūkass, tur ir manas mantas. Tur ir divas fotogrāfijas, kas man ir vismīļākās, tur ir manas atmiņas un drēbes. Man vajag to visu,- es pacēlu balsi.
-Savāc mantas un lasies,- zēns uzrūca un palaida mani.
Es biju tik nikna, ka vairs nespēju paraudāt. Nē, tagad es vairs neraudāšu. Es atkal kļūšu noslēgta. Pie velna to visu. Nu labi, jaunajā dzīvesvietā es centīšos būs draudzīga, bet noslēpumus un pagātni nevienam neteikšu, vienīgi Gintam. Tas būs vienīgais cilvēks, kam līdz galam uzticēšos.
Aizskrēju uz savu istabu, attaisīju koferus un sāku visu rūpīgi likt iekšā, bet ātri. Drīz abi koferi bija pilni un man bija jāpilda sporta soma. Pēc drēbju kaudzēm es iztukšoju atvilknes un visu saliku vecajā somā. Kad viss bija somās, izgāju uz jumta vēl pēdējo reizi. Šādu skatu es diez vai vēl redzēšu. Pastāvēju kādas desmit minūtes un devos prom.
Nogāju lejā un ar visiem koferiem devos prom.
-Ej ellē,- piebildu pirms iekāpu mašīnā. Lūkass palika pie durvīm un nikni skatījās uz manis. Man liekas, ka viņš vēl piecas minūtes nikni glūnēja kaut kur tālumā.
Braucu uz bērnu namu. Pa laikam ceļu aizmigloja asaras, gandrīz uzbraucu sunim virsū. Nolamājos un braucu tālāk. Paņēmu savu somu, kur man ir pidžamma un gāju iekšā. Iegāju viesistabā, uz manis paskatījās Tamāra un es sabruku. Sāku raudātu, un Tamāra steidzās mani apskaut.
-Kas noticis?- Tamāra vaicāja.
-Lūkass mani izlika no mājas, un es pati tur esmu vainīga. Nu nevajadzēja izmantot,- es turpināju raudāt.
-Pagaidi, nomierinies. Ej uz savu istabu un gaidi mani. Atnākšu ar tavu tēju,- sieviete man noglaudīja galvu un es lēnām gāju uz savu istabu. Centos pārstāt asaru straumi, bet nesekmīgi. Īsu brīdi pims Tamāra ienāca man tas izdevās, bet kaklā joprojām stāvēja kamols.
-Stāsti,- audzinātāja mudināja.
-Nu, mani pasauca klasesbiedrs ārā, es piekritu, jo viņš man mazliet patīk. Izgāju, sameloju Lūkasam, ka tur būs vēl citi. Mēs satikāmies, tad atnāca Lūkass, Marks viņu saudzīgi aizdzina. Pats ļaunākais ir tas, ka es nokavēju randiņu ar Lūkasu. Nevis desmit minūtes, bet stundu,- es atkal izplūdu asarās.
-Bet kas par izmantošanu?- Tamāra vēl joprojām nesaprata.
-Es domāju, ja būšu ar Lūkasu kopā, es varēšu palikt viņa mājā dzīvot. Bet viņš būtu ar mieru atļaut man tur dzīvot, ja mēs būtu vienkārši draugi. Bet, nē, man viņš tajā brīdī bija iepaticies un es sagāju kopā, bet ar laiku manas simpātijas pazuda pavisam,- es mazliet saraustīti runāju.
Sakopos, noslaucīju asaras un centos neizrādīt vājumu. Tamāra man iedeva krūzi ar piparmētru tēju.
-Paldies,- nočukstēju.
-Kas tev tas Marks ir?- audzinātāja vaicāja.
-Klasesbiedrs. Īsu brīdi pirms Lūkass atnāca uz parku, viņš mūsu satikšanos nosauca par slepeno randiņu un es piekritu.- knapi noturējos.
-Viss būs kārtībā,- sieviete mani apskāva.
-Paldies.
-Par ko?
-Par to, ka man esi mātes vietā. Rītdien es braucu pie savas ģimenes. Pie mammas brāļa,- es teicu.
-Tas nebija tālu?
-Ar kājām aiziet nevar,- skumji iesmējos,- divas stundas jābrauc.
-Cikos izbrauksi?
-Deviņos. Iegrīzīšos puķu veikalā, nopirkšu ziedus mammai, Elmāram un Benam, aizbraukšu uz kapiem, nolikšu ziedus un pametīšu šo nolādēto vietu uz četriem vai pat vairāk gadiem,- teicu.
-Ak, bet kā ar maniem treniņiem?- Tamāra šaustījās un es sāku smieties.
-Rigonda tev palīdzēs. Viņa gribēja perfektu dupsi,- iesmējos.
-Nu labi, pateikšu, lai kāds atnāk un atvadās.
-Labi,- pasmaidīju un skatījos laukā pa logu.
Skats man atgādināja Lūkasa istabu, kad pirmo reizi tajā iegāju. Tajā dienā pa logu pavērās brīnišķīgs skats un istaba bija zilos toņos. Tagad arī tā ir, bet tas vairs nav tas pats.
Gaidīju, kad manā istabā ienāks cilvēks, kuram jāatvadās no manis. Vai vispār pēc manis kāds skums? Diez vai, šaubos.
Manā istabā pēkšņi ienāca Deniss, Maikls, Rigonda un Lana.
-Lana?- es pārsteigti skatījos uz viņu.
-Man viņš visu izstāstīja un es atbraucu atvadīties,- viņa mani apskāva.
-Visis apskaujamies,- Deniss nokliedzās un mēs sākām smieties.
-Man jūsu pietrūks,- es notrausu tikko izlauzušos asaru.
-Es uz šejieni atbraucu ar autobusu, tu no manis un Maikla neatkratīsies tik ātri,- Deniss teica un mazais mani apskāva.
-Lūdzu, piedod, ka biju tik... stulba pret tevi. Man bija kaut kas sakāpis galvā,- Rigonda lūdza.
-Viss jau sen piedots,- es apskāvu meiteni.
-Nopietni, man jūs visi pietrūksiet,- nošņukstēju,- Tikai nesen biju ieguvusi draugus, bet jau viņus pametu.
-Neuztraucies, tu pēc četriem gadiem atgriezīsies?- Lana lūdzoši jautāja.
-Es nezinu,- nopūtos,- Ja nebūšu tur iedzīvojusies, tad uzreiz pēc absolvēšanas, bet ja būšu iedzīvojusies, tad uz vasaru, bet tas būtu mazliet velāk.
-Bet mēs visi brauksim ciemos,- Deniss teica un tas izklausījās pēc brīdinājuma.
-Obligāti,- man atkal sāka tecēt asaras.
-Mēs dosimies, labi?- Deniss vaicāja.
-Jā, bet tad tu rītdien brauc ar mani, vai tas bija tikai joks?- es vaicāju.
-Nu mazais grib iepazīt pilsētu, kur dzīvos divus gadus, nu labi, laikam tikai gadu vairs.
-Tad rītdien deviņos izbraukšana,- es paziņoju un visi pamājuši man, izgāja ārā.
Es tik daudz pametu tagad, bet man ir jāsāk jauna dzīve. Nu labi, nav īsti iemesla tam, bet es jūtu, ka man tas ir vajadzīgs, savādāk dzīvi beigšu kā mani vecāki. Uzvilku kreklu, savu kreklu un gāju gulēt. Patiesībā ir grūti aizmigt bez Lūkasa krekla, bet man nāksies pierast.
***
Septiņi no rīta. Jauki. Izmazgāšu matus, paēdīšu, saģērbšos, atvadīšos no Tamāras, sagaidīšu Denisu ar Maiklu un braukšu prom. Izmazgāju matus, saģērbos un devos uz pirmo stāvu ar savām somām. Tur stāvēja pie kabineta Tamāra un viņa izskatījās noraizējusies.
-Viss kārtībā?- nedroši vaicāju.
-Nezinu. Es nezināju, ko darīt tāpēc ielaidu iekšā un...
-Ko tu ielaidi?- manas aizdomas krita uz Lūkasu.
-Lūkasu... Es nezināju, ko darīt, bet viņš teica, ka gribot aprunāties,- Tamāra izklausījās izmisusi.
-Viss kārtībā, - es mierinoši uzsmaidīju sievietei un iegāju kabinetā. Tu jau Lūkass skatījās fotogrāfijas pie sienas. Tur ir mana fotogrāfija, kur esmu tikai es deviņu gadu vecumā. Izskatījās, ka Lūkass vēro tieši to bildi.
-Ko tu gribēji?- uzrūcu.
-Es nevarēju aizmigt, mani nomocīja sirdsapziņa,- Lūkass skumji skatījās manās acīs un aiz muguras viņš kaut ko slēpa.
-Ko tu gribi?- biju gatava aizstāvēties.
-Es daudz ko gribu,- Lūkass ļauni nosmīnēja un nāca man tuvāk.
Biju tik dusmīga kā vēl nekad. Tas gan jau bija iemesls tam, ka tikko noģību. Puf, un es uz zemes, bet vēl samaņā. Kādu sekundi vēl biju pie samaņas, bet tad jau iekritu tumsā.
