local-stats-pixel fb-conv-api

Skarbā dzīve 261

70 0

Lūkass bija ģērbies melnā uzvalkā. Pilnīgi melns, pat krekls bija melns.

-Tu man atgādini nāvi,- iesmējos.

-Tu neesi sarakstā,- viņš nobučoja manu pieri.

-Braucam?- jautāju.

-Jā, bet protams.

Mēs braucām desmit minūtes pilnīgā klusumā. Puisis likās aizdomājies un mēs gandrīz pabraucām garām kapiem.

-Labvakar,- pie manis pienāca vīrietis ap trīsdesmit.

-Labvakar,- teicu.

-Vai es jūs pazīstu? Jūs man atgādināt kādu ļoti tuvu cilvēku,- vīrietis teica.

-Nē, gan jau, ka nepazīstat.

-Gints Rozentāls,- vīrietis man sniedza roku.

-Dita Rozentāle,- apstulbusi paspiedu roku un vīrietis noģība. Pēkšņi pieskrēja viena sieviete arī ap trīsdesmit un nolamājās.

-Kādā veidā jūs viņu šokējāt? Pilnībā vienāds ar māsu,- sieviete nolamājās.

-Es... Kā sauc viņa māsu?

-Ilze. Mirusi.

-Es esmu viņas meita. Dita Rozentāle,- teicu.

-Nē, jūs kļūdāties. Ilzi nogalināja vīrs ar visu bērnu.

-Nē, es piedzimu un tad Bens nogalināja viņu,- es spītējos un pēkšņi Gints cēlās.

-Viņa ir Ilzes meita,- Gints skatījās uz manis,- Tas izskaidro tik lielo līdzību.

-Jūs esat brālis Ilzei?- Lūkass vaicāja.

-Nē, dvīņu brālis,- vīrietis iesmējās,- Bet kas jūs būtu?

-Ditas puisis un Elmāra paziņa, Lūkass Lācis.

-Kā tu pazīsti Elmāru?- sieviete vaicāja.

-Viņš hallē bija sargs. Es to bieži apmeklēju.

-Ak, es nemaz ar sevi neiepazīstināju,- sieviete iesmējās,- Ginta sieva, Māra Rozentāle.

-Priecājos iepazīties,- paspiedu roku Mārai.

-Tad dodamies.- Gints skumji pasmaidīja.

Kā man riebjas bēres. Tās ir tik garlaicīgas, bet ja notiek ziemā tad arī aukstas.

-Vēlies?- Gints piedāvāja šņabi, lai sasildītos.

-Jā, paldies,- es teicu un izdzēru šņabja glāzīti. Jā, man ir tāds niķis dzert.

Pēc bēru ceremonijas mēs braucām uz ēšanu? Es nezinu kā sauc to tālāko daļu.

-Nāc, Dita, es vēlos, lai tu iepazīsties ar saviem radiem,- Gints mani veda pie galda.

-Klusums!- Māra nodārdināja.

-Tātad, Dita ir Ilzes meita. Jā, manas Ilzes. Lūdzu, pastāstiet, kas jūs bijāt Elmāram.- Gints teica un tad piecēlās viena blondīne.

-Mani sauc Patrīcija Rozentāle un Elmārs bija mans vectēvs. Man ir četrpadsmit gadu,- meitene man uzsmaidīja. Pēc Patrīcijas piecēlās kāds puisis, apmēram divpadsmit gadus vecs.

-Mani sauc Kaspars Rozentāls un Elmārs man arī bija vectēvs. Man ir divpadsmit gadi.- blondīnis teica. Pārējie arī izstāstīja, bet man visvairāk interesēja mammas brāļa ģimene.

-Pagaidi es drīz būšu,- Lūkass teica, piegāja pie Ginta un kaut kur aizgāja.

Pēc brīža abi mani pasauca uz citu telpu.

-Lūkass man izstāstija par tavu ģībšanu un murgošanu,- Gints iesāka,- Tā ģībšana ir kaut kāds sūds, kas ir iedzimts. Tas bija manai mātei, man un Ilzei. Tu esi nākošā, jo maniem bērniem vairāk ir mātes gēni.

-Jā, paldies, bet murgošana? Vai jūs spējat to izskaidrot?- vaicāju.

-Tava māte murgoja pēc briesmīgiem atgadījumiem, bet tad viņas dzīvē ienāca Bens. Kā īstais ienāca viņas dzīvē, viņa beidza murgot. Diemžēl viņš nogalināja māsu, bet mēs neesam dusmīgi uz viņu. Viņam kaut kas galvā sagriezās, tā jau viņš bija mūsu favorīts,- Gints iesmējās.

-Paldies, ka paskaidrojāt. Mēs laikam brauksim,- es teicu un Lūkass pamāja.

-Ja nu kas, tu vari apmesties pie mums,- mammas brālis iedeva savu vizītkarti,- uzzvani ja nu kas.

-Jā, paldies vēlreiz,- es teicu un apskāvu vīrieti,- beidzot mani ir ģimene.

-Un mēs tevi atbalstīsim un mīlēsim.

-Paldies,- es jau atkal pateicos man noritēja viena prieka asara.

-Tu vienmēr būsi gaidīta mūsu mājā,- Gints notrausa asaru un mēs devāmies uz mājām.

-Tu dzīvosi pie viņiem?- Lūkass vaicāja, kad braucām.

-Nezinu, tagad, nē, bet tad redzēs,- teicu.

-Par ko tu kļūsi pēc skolas beigšanas? Par modeli?- Lūkass vaicāja.

-Noteikti,- smējos.

-Tev ir ļoti labs augums un tu esi fotogēniska,- puisis teica.

-Nē, es domāju par dizaineri,- teicu.

-Ja? Nu vispār ļoti labi, tev ir stila izjūta un es jūtu, ka tu varētu visu ko,- puisis iesmējās.

-Kad mācīšos, es dzīvošu pie Ginta,- teicu.

-Ko?- Lūkass strauji apstādināja mašīnu.

-Es nezinu, viņš dzīvo tajā pašā pilsētā,- teicu.

-Tu varēsi dzīvot pie manis. Es vai tu pati sevi vedīsi uz skolu. Mašīna taču ir,- puisis nomierinājās un atsāka braukt.

-Nu labi,- es teicu un noskūpstīju Lūkasa vaigu.

Es par to padomāšu.

70 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Nākamo!

2 0 atbildēt