Es esmu grēkojusi ;D Šodien sarakstīšu 3 nodaļas un rītdien arī 3, lai atlīdzinātu. Sirdsapziņa moka 
Vai kāds gaidīja šo? ;D
-Šis tev izskatās lieliski!- Lana iespiedzās līdz ko izgāju no uzlaikošanas kabīnes.
-Nē, man šis nepiestāv un nav mans stils. Es neesmu tāda,- nopūtos un gāju iekšā, lai pārvilktu citu apģērbu.
-Pēc manām domām tas izskatījās neatvairāmi,- Lana vēl joprojām runāja.
-Tās krāsas nav diez ko pievilcīgas. Nav diez ko pievilcīgs eksemplārs,- teicu un uzvilku nākošo komplektu. Tie bija sarkani džinsi, melns, ar baltām strīpām krekls, ar garām rokām un melnas kedas.
-Šis man patīk,- iznācu ārā no kabīnes.
-Šis ir pārāk garlaicīgs,- draudzene nopūtās.
-Ej ieskrieties, man patīk. Es nevēlos izlekt,- iebildu.
-Nu bet tev ir jāizlec. Tu tagad esi milijonāre.
-Es nešķiroju cilvēkus,- uzrūcu un gāju atpakaļ kabīnē.
-Nu labi, piedod. Citreiz aizmirstu, ka es arī kādreiz biju pie zemākā slāņa cilvēkiem un tur nemaz nebija tik slikti. Pat mazliet labāk,- draudzene stāstīja, bet es tikmēr uzvilku krēmīgi rozā kleitu, līdz celītim.
-Šī ir jauka,- uznācu no kabīnes un parādījos.
-Šī ir patiešām lieliska,- Lana sāka plaukšķināt rokas.
-Man arī patīk,- apgriezos ap savu asi un sāku nevaldāmi smaidīt.
-Nu labi ej iekšā, es tev atnesīšu bēru kleitu. Ir kādi priekšlikumi?- draudzene vaicāja.
-Vienkāršu. Tikai melnu, bez jeb kādām ekstrām,- atbildēju un sāku vilkt nost drēbes. Pēc dažām minūtēm Lana atgriezās.
-Šī ir vienkārša, bet nepadarīs tevi par tantuku,- draudzene iesmējās.
-Paldies,- pateicos un uzvilku kleitu. Šī kleita ir ar garām rokām, kupla un līdz ceļiem.
-Tieši laikā,- es iesmējos.
-Piekrītu. Man tāda sajūta, ka tev piestāv viss.
-Nav vēl mēģināts, bet nu labi,- teicu.
-Šodien es maksāšu,- Lana iesaucās.
-Nē, nekādā gadījumā. Man nauda ir,- iebildu.
-Nē, kuš. Es maksāju un punkts,- viņa teica.
Ātri saģērbos un devāmies uz kasi.
Pēc septiņām, mokošām stundām, mēs braucām mājās
Kad atbraucām, iegājām viesistabā un nokritām uz dīvāna.
-Nekad mūžā neesmu pirkusi kādam tik ļoti daudz drēbju,- Lana nopūtās.
-Mans skapis būs pilns. Man liekas, ka vajadzēs vēl vienu,- iesmējos.
-Ko sapirkāt?- Lūkass mums piebiedrojās.
-Šausmīgi daudz drēbju,- teicu.
-Skaidrs... Kur viņas ir?- puisis paskatījās apkārt.
-Mašīnā un kādi desmit maisi pie durvīm... pilni- Lana teica.
-Kāpēc nenesiet iekšā?- puisis turpināja.
-Tā dēļ ir domāti vīrieši,- draudzene iesmējās un uzsita pa plecu Lūkasam,- es eju gulēt.
-Ar labu nakti,- es un Lūkass reizē iesaucāmies.
-Es tev palīdzēšu,- teicu un gāju, lai sanestu visus maisus no mašīnas.
-Nē, meitenei tas nav jādara,- Lūkass mani apturēja un aizskrēja pēc maisiem.Neklausīju Lūkasu un gāju nest maisus. Kā izgāju no mājas, ieraudzīju Lūkasu apkrāvušos ar maisiem. Visi krita puisim no rokām.
-Palīdzēšu,- iesmējos un puisis satrūkās līdz ar to nometa vēl vairākus maisus.
-Nebiedē un man nevajag palīdzību,- Lūkass norūca.
-Beidz, es aŗī varu daudz ko izdarīt, ko tu nevari,- atrūcu un paņēmu atlikušos maisus.
-Un kā, tavuprāt,mēs tiksim iekšā?- puisis apstājās pie durvīm.
-Es nolikšu dažus maisus un atvēršu ar roku!- es to pateicu kā baigo brīnumu,- Padomā ar savu smuko galviņu.
-Es tik smuks esmu?- puisis vaicāja.
-Nē, es nevēlējos tevi aizskart,- atbildēju un iegāju iekšā. Nometām maisus pie durvīm un nejauši saskatījāmies. Lūkass lēnām tuvojās, un es sapratu, ko viņš grasās izdarīt.
-Nē, Lūkass,- es teicu, paņēmu maisus un gāju uz savu istabu.
-Kāpēc tu man neļaujies?- puisis vaicāja.
-Atbildēšu, kad būsim sanesuši maisus uz manu istabu un būsim salikuši drēbes skapī,- es teicu. Zēns nopūtās un nesa maisus.
Mēs kādu stundu likām drēbes skapī. Locījām tās tā, lai visam pietiktu vietas, griezām nost tās cenas vai kas tās tādas un šķirojām (Tā man labāk patīk). Šo visu darot es arī domāju, ko atbildēt puisim. Cerams, ka viņš būs aizmirsis.
-Tfu, beidzot tas ir izdarīts,- nopūtos un atkritu gultā.
-Jā, bet tagad ir kārta atbildei uz jautājumu,- Lūkass teica.
-Kādam jautājumam?- es izlikos, ka nesaprotu.
-Netēlo, tu nevarēsi vienmēr izbēgt,- puisis mazliet saniknojās.
-Nu labi, bet, lūdzu, pasaki vēlreiz,- es teicu.
-Kāpēc tu man neļaujies?- puisis visā nopietnībā lūkojās manī.
-Es nevēlos, jo baidos būt sāpināta.
-Bet tu zini, ka es tev nevēlos nodarīt pāri.
-Nu, jā, bet... Es nezinu. Man vienkārši ir aizsargāšanās instinkts,- teicu.
-Beidz.
-Nu ko tu vēlies dzirdēt? To, ka esmu maza nepieredzējusi, bail no attiecībām, neko neprotu? To tu vēlies. Tad tā arī ir mana atbilde,- es pacēlu balsi un paslēpu seju spilvenos. Man ir kauns.
-Nu beidz, tu noteikti neesi maza un es noteikti nesmiešos par tevi, ja tu par to domāji,- apgūlās man blakus un paslēpis seju manos matos, teica.
-Argh, man ir kauns,- nočukstēju.
-Nu beidz, tur nav ko kaunēties. Es jau tevi neņemšu priekšā un visu pārējo iemācīšu,- puisis noskūpstīja manu galvu.
-Bet kā tu zini, ka man tu patīc? Varbūt tu man nepatīc,- teicu.
-Es zinu, ka patīku,- puisis mani apvēla uz muguras un noskūpstīja mani.
-Beidz, es nepadošos tik ātri. Es visu apdomāšu vai ir vērts. Varbūt tu man neesi īstais.
-Bet vajag pagaršot, lai saprastu,- puisis teica,- Ar labu nakti.
-Ar labu nakti,- nomurmināju, kad puisis jau bija izgājis.
