Nu tad es turpināšu līdz visiem apniks ;D Ceru, ka tas nenotiks ;D
Enjoy!
Nolaupītājs ***
Gaidīju, kad kāda meitene vai sieviete staigās pa šo rajonu. Pēc ilgas gaidīšanas beidzot parādījās meitene, kas klausījās mūziku un galva no sniega bija pasargāta ar milzīgu kapuci. Izskatās bagāts skuķis. Vairāk naudas man!
Pielavījos pie meitenes un vienkārši aizspiedu muti, lai nekliedz, bet šī paņem un noģībst. Pacēlu meiteni uz rokām un nesu uz dzīvokli. Lai kāds es būtu, tik ļauns nu gan es neesmu.
Ienesu meiteni istabā un novilku viņai mēteli, un cepuri. Manām acīm pavērās meitene ar tumši brūniem matiem, kuri ir saņemti astē, ar tīri zaļām acīm un izteiktiem vaigu kauliem. Lai gan bija auksta ziema, meitenei zem mēteļa bija tikai melns T-krekls.
Drošības pēc sasēju viņu, lai neuzbrūk man, jo viņa ir spēcīga. Kā es to pamanīju? Meitenei ir spēcīgas rokas un es atļāvos palūrēt uz viņas vēderpresi. Diezgan spēcīga priekš bagātnieces.
Tādas acis es pirmo reizi mūžā redzēju, lai gan tās bija ciet, es redzēju pirms viņa saļima. Apsēdos meitenei pretī un gaidīju, kad tā pamodīsies.
Pēc stundas meitene cēlās un izskatījās, ka viņai ir drudzis.
-Ko tev no manis vajag?- meitene ar zemu, mazliet aizsmakušu balsi nikni jautāja.
-Vispirms iedzer šo,- es viņai iedevu krūzi ar ūdeni un tableti pret drudzi.
-Kas tur iekšā?
-Pret drudzi!- es paskaidroju un palīdzēju meitenei izdzert tableti. Es tacu biju viņu sasējis.
Meitene ***
Kā man riebjas tas, ka es noģībstu. Kā kaut kas mani pārbiedē vai šokē, es noģībstu. Pēc pamošanās mani vienmēr moka drudzis.
Man pretī raudzījās zēns, mazliet vecāk par mani. Biju tik dusmīga uz viņu.
-Ko tev no manis vajag?- es atkārtoju jautājumu.
-Naudu, daudz naudas,- zēns paskaidroja, bet es sāku smieties,- ar tevi viss kārtībā?- zens izskatījās noraizējies.
-Monopola nauda derēs?- es turpināju smieties,- Mana nauda ir mājās.
-Zvani vecākiem. Man vajag naudu,- puisis sadusmojās.
-Man nav vecāku,- nomurmināju.
-Ko tu teici, sīkā sla**a?- zēns mani sapurināja.
-Man nav vecāku,- uzkliedzu.
-Biedz melot!
-Es esmu no bērnu nama, kur sit mazus bērnu, ieskaitot mani. Viņi tikai priecātos ja manis nebūtu,- es uzkliedzu.
-Tu nemelo?- zēns neticīgi skatījās manās åcīs. Kā man riebjas, kad skatās manās acīs pārak ilgi. Es samulstu.
-Kāpēc, lai es melotu?- teicu.
-Cerībā, ka tiksi prom.
-Tā arī ir, bet es nemeloju.
-Kāpēc tad gribi uz turieni, kur tevi sit?
-Lai pabeigtu skolu un pazustu no šejienes.
-Skola...- zēns iesmējās,- kurā klasē mācies?
-Kāpēc jautā?- es atcirtu.
-Pasaki un es tevi atlaidīšu, bet tu nedrīkstēsi bēgt.
-Nu labi, 12. klasē. Man šogad eksāmeni.
-Apsveicu,- zēns iesmējās un atsēja mani.
-Paldies,- nomurmināju un puisis pasmaidīja.
-Cik tev gadu?
-Nesen palika astoņpadsmit, tev?
-21, drīz 22. Kā tevi sauc?
-Kāpēc prasi?
-Lai nebūtu tevi jāsauc par "to tur".
-... Gabriela un tevi?- sameloju.
-Mani Alberts Einšteins. Saki taisnību.
-Dita,- nomurmināju.
-Kā?
-DIta!- uzkliedzu,- Kā tevi?
-Lūkass,- puisis atbildēja,- Kad tu pēdejo reizi pasmaidīji?
-Nesen,- uspiedu smaidu.
-Pa īstam.
-Pirms 3 gadiem. Nekas vairs nespēj mani padarīt laimīgu.
-Kas tas bija?
-Mana draudzene, kuru nogalināja. Tas bija īsi pirms.
-Jūtu līdzi...
-Kāpēc tu man to visu prasi?- vaicāju.
-Nezinu. Tāpat mēs pavadīsim ilgu laiku kopā.
-Nu, nē, man vajag pabeigt skolu!- es iekliedzos.
-Tu kādreiz beigsi kliegt? Es tevi nelaidīšu!- Lūkass nodārdināja.
-Es kaut vai pēc stundām nākšu uz šejieni, bet lūdzu atļauj man iet!- es sajutu asaras acīs pēc 3 gadu ilgas klusēšanas.
-Piedod, bet, nē!- Lūkass norūca.
-Es darīšu jeb ko, bet lūdzu atļauj man šodien aiziet uz māju,- lūdzos.
-Kādēļ?
-Es atgriezīšos, apsolu!
-Zvēri?- zēns neticīgi raudzījās manī.
-Jā.
-Nu labi, bet es tevi rītdien savākšu šajā pašā vietā.
- Es nezinu, kur esmu.
-Šajā rajonā es tevi savākšu.
-Es tev neuzticos,- norūcu.
-Kāpēc?- Lūkass vaicāja.
-Es vairs nevienam neuzticos.-klusi noteicu un ļāvu, lai man aizsien acis.
Mēs gājām apmēram 10 minūtes, līdz nonācām vietā, kur noģību.
-Atceries, rītdien, divpadsmitos,- Lūkass nodārdināja un aizgāja.
