Nu tad beidzot nodaļa pirms pusnakts 
Lūkass ***
Jau atkal dzirdēju Ditu kliedzam, bet šoreiz skaļāk. Domāju, ka Lana aizies un aprūpēs viņu. Turpināju iesākto. Dita nebeidza kliegt apmēram pusstundu un Gunita to sadzirdēja. Brīnos, ka viņa var kaut ko dzirdēt izņemot viņas briesmīgo kliegšanu.
-Kas tur ir?- viņa vaicāja.
-Gan jau māsa ar draudzeni ir palikušas pa nakti,- es teicu.
-Izklausās biedējoši,- medmāsa teica un turpināja.
Vēl apmēram pusstundu Dita nerimās. Pie velna to Lanu, es vairs viņai ko tādu neuzticēšu.
-Atvaino, man ir jāiziet uz brīdi,- teicu.
-Nu taču stulbs murgs, lai paliek,- Gunita mani turēja.
-Es uztraucos arī par viņu,- uzrūcu, uzvilku šortus un skrēju pie Ditas.
Vāks, šoreiz ir pavisam traģiski. No kurienes Dita ir izrāvusi nazi? Viņa graiza sev rokas, kājas un grasās kaklā griezt. Viņa ir biedējoša, bet man vienalga.
Atņēmu nazi, izdarīju visu, ko darīju iepriekšējo reizi un mēgināju piecelt Ditu. Oho, izdevās.
-Kas? Ko vajag? Kāpēc man sāp visas maliņas?- Dita jautāja.
-Tu murgoji un kur pie velna tu izrāvi to nazi?- sašutis vaicāju.
-Mans kabatas nazis. Stāv plauktiņā,- viņa nomurmināja.
-Man liekas, ka es tevi nākošreiz piesiešu kaut kur,- teicu.
-Mani vajag ielikt psihenē,- Dita norūca un viņai nopliēja viena asara.
-Kuš, viss būs kārtībā,- es apskāvu meiteni.
-Au, sāp,- viņa iekliedzās.
-Piedod,- nokaunējos.
-Labāk ej atpakaļ,- viņa uzsmaidīja.
-Nē, es tevi neatstāšu,- protestēju.
-Pēc murgošanas, kad atkal iemiegu nekas nenotiek. Neuztraucies,- Dita jau stūma mani ārā no istabas.
-Nē, Dita, es uztraucos. Tu tomēr man esi kaut kas un es nevēlos tevi zaudēt. Tad, kad tevi ieveda slimnīcā, es kritu panikā. Lūdzu, atļauj palikt pa nakti pie tevis,- es iekampējos durvju stenderē, lai mani neizstumtu.
-Es zinu,- viņa nopūtās un novērsās,- Paldies, betvai tad tu nevēlies dabūt to biznesu?
-Vēlos, bet es pateikšu viņai, ka... Nu kaut ko jau pateikšu,- kasīju pakausi.
-Nu labi, bet, lūdzu, nevaino mani ja uzņēmumu dabūs Lana,- viņa teica un es aizgāju atprasīties no Gunitas.
-Kāpēc tu tik ilgi? Tu mani krāp?- Gunita kliedza.
-Kuš, nekliedz. Beidzot viņa aizmiga,- meloju,- un, nē, es tevi nekrāpju.
-Tad turpinam?- viņa man tuvojās.
-Piedod, bet, nē. Dita drīz celsies un viņai atkal būs šoks. Šis var atkārtoties,- teicu.
-Tad jūs tomēr esat draugi,- Gunita secināja.
-Tagad, jā,- es saku smaidīt.
-Ja mani piekrāpsi, tad tava draudzenīte mirs. Gaidu tevi rītdien šeit pat, varbūt virtuvē,- viņa teica un es izgāju no guļammistabas.
Gāju un vēru durvis. Dita ir ieslēgusies. Nu gudra. Apgūlos pie viņas durvīm, tāpat viņa celsies agri un neviens mani neredzēs.
Dita ***
Ieslēdzos, jo negribēju, lai Gunita kaut ko padomā un taisās mani novākt.
Atkal aizmigu. Tas bija mazliet grūti, jo ievainojumi sūrstēja.
Pēc stundas piecēlos, jo briesmīgi slāpa. Vēru durvis un paklūpu aiz kaut kā. Piecēlos un paskatījos, ka pie durvīm guļ Lūkass pavisam neapsedzies un viņš mazliet dreb. Nu kā nu ne, ir ziema un istabā nav īpaši silts.
-Celies, mazais Lūkasiņ, uz skolu,- modināju puisi.
-Vēl piecas minūtes, tēt,- Lūkass nomurmināja.
-Es tev pēc tēva izklausos? Celies, bērns, man ir dāvanas,- knapi valdīju smieklus.
-Kur?- puisis piecēlās un mazliet apmulsa,- Ak, kā tu izklausies pēc mana tēta.
-Tev viņa pietrūkst, bet tagad celies un nāc manā gultā. Es aiziešu padzerties,- iesmējos.
Pēc brīža biju atpakaļ un Lūkass jau gulēja šķērsām, pa visu gultu. Sāku klusām smieties. Sadzirdejis mani, Lūkass piecēlās, apsēdās un dīvaini skatījās manī.
-Kur mana dāvana?- viņš vaicāja.
-Vai tev nepietiek ar to, ka ielaidu savā istabā?
-Nē,- viņš iesmējās.
-Nu tad es nezinu. Rītdien nopirkšu tev gumijlāčus,- teicu.
-Nē, man ir viena lieta, ko es vēlos saņemt dāvanā,- viņš viltīgi smīnēja.
-Tu šitā mani nebiedē. Tāds skatiens bija Benam,- nopietni teicu.
-Nē, es neesmu tāds.
-Ko tad tu vēlies?- vaicāju.
-Šo,- Lūkass atbildēja un noskūpstīja mani. No sākuma apstulbu un tad atrāvos.
-Man liekas, ka es pārdomāju. Ej ārā no manas istabas,- es uzrūcu.
-Neuztraucies, es neesmu spējīgs tev nodarīt pāri. Lūdzu, saproti to, ka es... Man ir jūtas pret tevi. Guļot šeit es sajutu tavu smaržu un tā man lika sajusties labāk. Kad tevi satieku, man tā vien gribas tevi apskaut un noskūpstīt tavu gludo pieri, noglaudīt tavus zīdainos matus un ieskatīties tavās mīļajās acīs,- zēns skatījās manās acīs, bet es novērsos un nosarku.
-Nē, es neesmu tam gatava,- teicu skatoties zemē.
-Tu drīz beigsi skolu, lūdzu, ļaujies. Es tevi nekrāpšu,- Lūkass lūdza.
-Gunita... Ar viņu tu taču iesi uz randiņiem un gulēsi,- es teicu.
-Es beigšu ar viņu satikties.
-Jā, un sāksi no manis spiest naudu ārā. Nē, paldies, Lūkass.- es teicu.
-Es nepadošos,- viņš mani noskūpstīja, bet es atrāvos.
-Labi, es atļaušu tev gulēt manā gultā, bet, lūdzu, neuzspied man kaut ko,- es teicu un ierāpos gultā. Puisis man blakus apgūlās un uzlika roku man uz vidukļa.
-Piedod, bet šo vēlmi ir neiespējami pārvarēt,- viņš nomurmināja, bet es klusēju.
Tagad es nespēju aizmigt. Visu laiku domāju par Lūkasu. Viņš smaržo pēc šokolādes un man pilnībā saskrēja siekalas mutē. Jābeidz domāt par Lūkasu. Es baidos būt sāpināta. Bet es nespēju. Viņa brūnie, nevīžīgie mati. Viņam tie vienmēr ir sapurināti un viņa acis. Tās ir tik dziļas, sapņainas un mirdzošas. Nu labi, šoreiz gan pa īstam ir jābeidz.
