-Tu esi iemīlējusies,- Lana spiedza visu laiku.
-Neesmu gan,- noliedzu.
-Nu beidz, tev viņš patīk un tu tagad jūties greizsirdīga,- viņa turpināja spiegt.
-Greizsirdīga? Nē, tādas sajūtas neesmu piedzīvojusi kopš bērnu laikiem,- iesmējos.
-Ak šausmas, tu nu gan esi... Tāda kā mazs bērns,- meitene nopūtās un mēs iegājām manā istabā.
-Oho, istaba atbilst tavai personībai,- Lana secināja.
-Kā tas saprotams?- vaicāju.
-Istaba ir sarkana, draudīga, melna - mazliet biedējoša, bet sarkanā krāsa arī simbolizē mīlestību. Tu esi ļoti mīļa, jauka un spēj piedot cilvēkiem,- Lana teica un mani cieši apskāva.
-Nenospied mani,- iesmējos.
Lūkass ***
Biju nopircis ziedus un gāju uz kafejnīcu gaidīt Gunitu.
-Sveiks,- man aiz muguras skanēja pazīstama balss.
-Sveika,- pārsteigumā iesaucos, ieraugot Gunitu,- Kur tu tik ātri?
-Nevarēju sagaidīt,- viņa nosarka.
-Tu izskaties lieliski,- teicu. Patiesībā tā arī ir, bet ir mīnuss. Gunita šovakar izskatijās pārāk pavedinoša. Tādas meitenes mani tracina.
-Paldies, tu arī tā neko,- viņa teica un mēs gājām apsēsties pie galdiņa.
-Ko labu esi sadarījusi pa šo laiku?- tēloju kautrīgo. Tā jau es būtu meties viņai virsū un paņēmis viņu... Oi, novirzījos.
-Ai, neko īpašu.- viņa iekoda lūpā. Vienmēr esmu zinājis, ka medmāsiņas ir seksīgas,- Un ko tu?
-Man māsa ir atbraukusi ciemos, bet neuztraucies, viņa nepaliks pa nakti,- droši uzsmaidīju. Meli.
-Tad jau mēs varēsim turpināt?- Gunita mēģināja mani pavedināt.
-Protams,- kā es negribu šito arīt. Nedēļu nevarēšu pastaigāt.
Tā mēs smējāmies, ēdām, runājām, dzērām un beigās devāmies pie manis. Ceru, ka meitenes būs savās istabās vai pie Denisa.
-Tev ir kolosāla mašīna,- Gunita iespiedzās,- Kas tā par firmu un kāpēc melna?
Es knapi valdīju smieklus. Jā, man arī bija melna mašīna, bet ne Lexus.
-Gan jau kādreiz uzzināsi,- iesmējos.
-Tāpat man neinteresē,- viņa atmeta ar roku un gaidīja, kad es atvēršu viņai durvis.
-Piedod, aizmirsu par pieklājību,- neveikli uzsmaidīju. Kādēļ viņa nevar būtu vienkārša. Viņa pārāk daudz grib.
-Lūdzu, nākošo reizi atceries,- Gunita piekodināja, kad biju iekāpis mašīnā. Ieslēdzu radio staciju EHR un sāku dungot līdzi, bet Gunita pārslēdza uz klasiku,- Šī mūzika mani nomierina, bet tie mani tracina. Kā var ko tādu klausīties?
-Tu mani tracini,- klusām nopūtos.
-Kā, lūdzu?
-Neko,- pasmaidīju Gunitai ar savu Holivudas smaidu un pievērsos ceļam.
Izkāpu no mašīnas un skrēju atvērt durvis Gunitai. Es pasniedzu viņai roku un Gunita eleganti izkāpa. Lēnām devāmies uz māju. Iegājām iekšā, pakāru viņas mēteli un sadevušies rokās gājām iekšā. Vispirms izlēmām ieiet virtuvē pakaļ vīnam.
Iegājām virtuvē un es apstājos kā zemē iemiets. Tur uz galda sēdēja Dita, bet uz krēsla Lana. Viņas smējās un dzēra vīnu. Ieraudzījušas mani aprāvās.
-Pagaidi man tepat,- es nelaidu Gunitu iekšā.
-Sveiks, brālīt! Kā randiņš?- Lana man pienāca klāt.
-Viņa ir šeit un, kāda velna pēc tu dzer manu vīnu?- es biju dusmīgs.
-Kušš, tev ir vēl viena, tāda pati pudele,- meitene nevainīgi pacēla rokas.
-Kāpēc jūs neguļat?- vaicāju.
-Mums negribējās,- Dita teica.
-Ar tevi taču viss būs kārtībā?- vaicāju viņai.
-Es nezinu. Tādēļ es neeju gulēt, man bail,- viņa nokaunējusies nolaida galvu.
-Viss būs kārtībā,- es pacēlu Ditas zodu un liku viņai ieskatīties acīs,- Un nesarksti. Pie tā mēs piestrādāsim.
-Ej ellē,- viņa iesmējās.
-Dita, tev būs šis skuķis jāaizved uz viņas istabu. Lana, ja dzirdi, ka Dita bļauj, ej pie viņas un apkop brūces. Aptieciņa uz plaukta, bet sliktākā gadījumā sauc mani,- es teicu, nobučoju abām meitenēm vaigus un gāju ar visu vīnu pie Gunitas.
-Kāpēc tu tik ilgi?- viņa nepacietīgi vaicāja.
-Vajadzēja parunāt ar māsu,- pasmaidīju,- Šoreiz iesim pa šejieni,- vedu Gunitu uz otrām kāpnēm, kas ved uz otro stāvu.
-Nē, ejam caur virtuvi,- Gunita iespītējās. Sapratu, ka tas liksies aizdomīgi ja nepaklausīšu, tāpēc gāju atkal virtuvē.
Iegājām un Gunita iepleta acis.
-Man likās, ka jūs esat tikai paziņas,- Gunita uzrūca Ditai.
-Tā arī ir. Es esmu viņa māsas draudzene,- Dita man nemanāmi piemiedza ar aci un mūsu skatieni sastapās. Dita novērsās.
-Tu man skaties. Es jau tev piedraudēju,- Likās ka Gunitai visas spalviņas saceļas.
-Ar labu nakti, meitenes,- es teicu un vedu Gunitu ārā no virtuves.
Dita ***
-Lūkass ir tevī saķēries,- Lana spiedza, bet es viņai aiztaisīju muti ar savu roku un viņa man iekoda.
-Au,- teicu,- Izbeidz, tā nav smuki.
-Labi jau labi. Labāk pastāsti, kāpēc man pie tevis naktī būs jāskrien, kad tu kliegsi,- Lana vaicāja un es izstāstīju par tām divām naktīm,- es ceru, ka nepietaisīšu bikses.
-Tev vajadzēja nopirkt autiņbiksītes,- sāku smieties.
-Es pavisam nopietni. Tādas situācijas mani biedē,- Lana pavisam nopietni sacīja.
-Nu labi ejam augšā,- teicu.
Kad bijām augšā jau dzirdējām Gunitas apslāpētos vaidus.
-Viņiem gan tur jautri iet,- Lana iesmējās.
-Un pats ļaunākais ir tas, ka mana istaba ir blakus,- es nopūtos.
-Skarbi, nu labi es eju uz savu istabu. Domā par labām lietām,- viņa mani apskāva un aizstreipuļoja uz savu istabu.
Visu laiku nevarēju iemigt. Tā vien niezēja mēle, lai iesistu pa sienu vai ieietu viņu iestabā un uzkliegtu, ka kāds te cenšas aizmigt. Beigās paņēmu austiņas un sāku klausīties mūziku. Tas palīdzēja.
