Skaja1

Sveiki, spocēni! Esmu jauniņā jūsu vidū un uzreiz nāku ar stāstu. Nododu to jūsu rokās. Lūdzu izsakiet savas domas. Ir vērts turpināt?

Skaja

"Skaja, lūdzu, nē. Nemirsti. Paliec. Es tevi mīlu! Vai dzirdi?"

Es tevi dzirdu, Trevis. Tu zini, ka es nevaru atmosties. Es tevi dzirdu. Lūdzu beidz raudāt. Neraudi manis dēļ. Trevis, tu esi stiprs. Tu varēsi bez manis.

Es tieku pacelta no zemes. Kāja iesmeldzas nežēlīgās sāpēs, un es esmu kā paralizēta - nevaru izdvest ne skaņas. Pat ne atvērt acis. Kas notiek, Trevis? Es jautāju zinot, ka viņš mani nedzird, jo Tēvs tam nedeva spējas lasīt domas. Tēvs to ir apveltījis ar dziednieka spējām un cīnītāja spēku.

Ak, Trevis. Neraudi. Man sāp to dzirdot. Mans mūžīgi stiprais Treviss raud. Tā nedrīkst. Tas nav godīgi. Es tā nedrīkstu rīkoties ar viņa sirdi. Viņš neraudāja pat savas miesīgās mātes bērēs. Un tad esmu es, kas salauž viņu.

Es nezinu cik ilgs laiks jau ir pagājis kopš es guļu šajos mīkstajos un tik pazīstamajos pēļos. Trevisa saraustītā elpa ķerās manos matos un roka gulst man uz vēdera. Kā mēs šeit nokļuvām, Trevis?

"Skaja..."

Es dzirdu Trevisu miegā izdvešam manu vārdu. Jā, Trevis?

"Skaja!?"

Nevar būt, ka viņš mani ir sadzirdējis. Viņam nav vajadzīgo spēju, lai to izdarītu.

"Skaja, lūdzu mosties taču. Tu nevari tā gulēt mūžīgi un lauzt manu sirdi."

Trevis, es nevaru..... Es to nevaru. Nespēju. Man nav spēka. Tēvs, lūdzu palīdzi man. Es nedrīsktu salauzt Trevisam sirdi. Tas nav mans dzīves mērķis. Mērķis ir atriebt tēva nāvi. Lūdzu, Tēvs. Palīdzi.

Treviss

Mana dzīve lēnām pārtop par tā prinča dzīvi, kurš gaida savu princesi atmostamies no saindētā miega. Es spēju tikai bezspēcīgi nolūkoties uz viņu. Viņas trauslo, dusošo ķermeni. Ak, Tēvs, viņa ir tik skaista. Skaistākā mūsu mežā. Visi pēc viņas kāro, bet neviens viņu nemīl tā kā es. Šķiet, ka neviens viņu tā nespēs mīlēt. Es vēlos, lai viņa mostas. Vēlos atkal ieraudzīt viņas skaistās, smaragdzaļās acis. Just viņas skatienu pavērstu uz mani. Viņas skatiens vien jau ievilina manu sirdi viņas izliktajos slazdos, kuros nu esmu iekļuvis, un ārā tikt nav iespējams. Tie pārāk cieši mani tur.

Mīlu es Skaju jau kopš mazotnes, kad kopā devāmies uz mūsu meža mazo skoliņu, kas domāta Apveltītajiem. Tādiem kā mēs. Kopīgi apguvām savas spējas. Zinājām viens otra kvēlākos noslēpumus. Un tagad?

Viss bija labi līdz uzradās Trojs un gribēja Skaju iegūt sev. Viņš necentās to izdarīt pa labam kā parastie, bet gan pieburt manu Skaju. Tā rezultātā Skaja guļ komā. Un es nevaru viņai palīdzēt. Manas dziedznieka spējas šeit nevar palīdzēt. To var tikai Tēvs vai Māte. Tēvs uz manām lūgsnām neatsaucas. Vai tad viņš nesolīja palīdzēt, ja gadījumā ar Skaju, kas atgadīsies?