Atvainojos, ka tik ilgu laika posmu neliku jaunas daļas. :)
Treviss
Vai tiešām viņa to pateica? Es dzirdēju pareizi? Vienmēr? Un es akls būdams to nepamanīju...
Māte jau ir stāstījusi, ka mīlestības slēpjas visvienkāršākajās lietās. Kaut vai tajā ikrīta "labrīt". Es nespēju tam noticēt, bet tagad nav laika tam.
Tūlīt jau ir pilnmēness, jāsagatavo Skaja, ja nu gadījumā Melnie izdomā paņemt tieši viņu. Tas nav pieļaujams. Viņi nedrīkst mūs vienu otram atņemt tieši tagad, kad ir atklājušies ilgus gadus slēptie noslēpumi.
Ir tik patīkami apzināties, ka Skaja guļ blakus, cieši ieritinājusies man pie sāna, kā mazs briedēns pie mātes. Tas, protams, ir jauki, bet man Skaja ir jāpamodina. Viņa nevar gulēt. Mums jāapbruņojas.
Ar vieglu kodienu ausī pietiek, lai viņu pamodinātu, un vēl pats dabūtu stipru sitienu pa apakšžokli. Ne katram mežā ir tik laba modrība un spēks. Varbūt Tēvs jau ļaujot Skajai piedzimt, ielicis tajā visu savu spēku un mīlestību. Varbūt tieši tāpēc viņš neatsaucās uz manām lūgšanām, jo zināja, ka Skajai pašai pietiks spēka cīnīties. Esmu no sirds viņam par to pateicīgs, viņš viņu padara stiprāku cīņai ar Melnajiem, kas, agri vai vēlu, tā pat kādreiz nāks Skajai pakaļ.
Es paņemu Skaju uz rokām un iznesu viņu laukā paelpot svaigo gaisu. Maigi noskūpstu viņas jauko dzimumzīmīti uz vaiga un nostādu uz kājām. Viņa acīmredzami vēl nav pavisam atgājusi no komas, bet viņa ir stipra un jau pat šovakar spēs patstāvīgi nostāvēt uz savām kājām. Es to zinu. Mana mīlestība pret viņu šo nedabiski spēcīgo spēku vēl vairāk vairo.
Un, lūk, tur jau nāk Māte, atspiesdamās uz sava atbalsta zara, ko mēs, bērni būdami, saucām par Mātes burvju zizli. Vakaros gājām uz Mātes mājokli un lūdzām, lai viņa mums ar savu bruvju zizli uzdāvina papildus miegu, lai mēs varētu kārtīgi izgulēties un nākamajā dienā paveikt lielus darbus, proti - nedarbus.
Cik gan ātri paskrējis šis laiks. Skaidri atceros to dienu, kad Skaja uzradās mūsu mežā. Manas mīlestības sakne iespējams meklējama tur. Maza meitene ar izbīles un apjukuma pilnām acīm, tumšiem matiem un izkāmējušu augumu, kas nebija barots ilgu laika posmu. Viņa pievērsa savu skatienu man, iepleta acis, un tad es noslīku šajās acīs. Viņas acīs, kas atgādina duļķainu ezeru no kura nav tik viegli izpeldēt. Tomēr skatienā es nemanīju ne ļaunuma, ne slepkavnieciskuma pazīmes, kas parasti piemīt badā mirstošiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kas savu barību ir centušies iegūt zvērnieciskā veidā, tādējādi arī kļūstot par daļējiem zvēriem.
Viņas acīs drīzāk bija manāmas bailes. No jebkuras klātesošo kustības viņa ierāva galvu plecos un aizklāja seju ar rokām. Sev pieskarties viņa ļāva vienīgi Mātei. Pirms doties iekšā Mātes mājoklī šī mazā meitene man veltīja pēdējo skatienu, kurš vairs nepauda bailes, bet gan siltumu, kas pēkšņi tajā ieplūdis...
Skaja
Beidzot manas jūtas ir izteiktas vārdos. Beidzot viņš zin patiesību, ko tik cītīgi slēpu, jo nezināju, ka viņš jūt to pašu. Domāju, ka viņš mani uztver tikai kā draudzeni vai mazo māsu, kas jāpasargā. Ir pierādījies Mātes teiktais "Nekad neslēp, ko jūti, jo varbūt otrs cilvēks cenšas tev pateikt tiešo to pašu, bet jūs abi klusējat kā kapakmeņi".
Ir labi, just viņu sev blakus. Esmu piespiedusies viņam cieši blakus, jo baidos pazaudēt. Ja nu šis viens no sapņiem, ko es sapņoju guļot komā? Nē, tā nedrīkst būt. Ne jau tagad. Tas nevar būt sapnis. Es tiešām ticu, ka tā ir īstenība, un tieši tā man ir jānoskaņo savas domas, jo domām ir liels spēks vai ne?
Un tad es jūtu kodienu ausī un bez žēlastības zveļu no visa spēka. Tikai pēc izdarītā es saprotu, kas noticis.
"Ak vai, Trevis, lūdzu piedod. Tu jau zini - medniekam vienmēr ir jābūt modram."
"Jā, biju piemirsis. Centos tevi skaisti pamodināt," Treviss viegli iesmejas.
Es viņam veltu siltu smaidu, kas pilns ar mīlestību.
Treviss mani uzceļ sev uz rokām, un nes - vieglu kā pūciņu. Tieku iznesta laukā, un tad es to jūtu - dzestro meža gaisu, kas man tik ļoti bija pietrūcis.....
Es nevaru nostāvēt kājās, tāpēc man nākas turēties pie Trevisa. Man šovakar pat ir jānostājas uz kājām.
"Es to izdarīšu," es apsolu sev.
Es redzu Māti nākam. Viņas seju rotā tas pats platais smaids, kas tur ir bijis vienmēr. Šķiet, Māte smaida pat naktī, jo nekad neesmu viņu redzējusi nomāktu.
