Treviss
Ar Māti esam nopūlējušies ne pa jokam, lai piedabūtu Skaju pakustināt kaut pirkstiņu. Priekš manis tas jau ir daudz. Ir cerība, ka es atgūšu savu mīļo Skaju. Apsolos vienmēr būt blakus, tikai mosties, Skaja. Atver acis un palūkojies uz mani ar savu prieka pilno skatienu kādu tu mēdz veltīt tikai man. Zinot, ka tā tu skaties tikai uz mani, mana sirds pukst straujāk. Kāda daļa tevis tiek man.
Ar Māti jau esam pagatavojuši vajadzīgo eliksīru ar ko uzmodināt Skaju. Man bail. Ja nu tas nodara viņai vēl lielāku postu, nekā Troja mīlestības eliksīrs? Ja nu viņa tiešām nomirst pat nepaskatījusies uz mani, pat neatvadījusies. Nē, es nedrīkstu tā domāt. Arī domām ir spēks, jādomā vien par labo.
Kamēr es domāju par Skaju, Māte jau tai lej eliksīru pār lūpām. Lūdzu, Skaja, mosties! Dzirdu Māti čukstam. Arī es pie sevis lūdzos kaut tas palīdzētu. Tūlīt būs pusnakts, Skaja. Tev ir jāmostas. Ne tikai manis, bet arī sevis dēļ. Melnie nedrīkst tevi iegūt. Tikai ne tagad, kad es beidzot esmu pateicis, ko jūtu.
"Skaja, celies. Nepievil Trevisa un manas cerības tevi atgūt. Nesalauz puikam sirdi."
Vai tiešām Māte to tikko pateica? Spēju iedomāties to, ka mežs par to vien mēļo. Par puisi, kas mīl meiteni jau gadiem ilgi, meiteni, kas tagad dus miegā un lēnām lauž tā sirdi vienkārši klusējot un neatbildot uz jūtām.......
Skaja
Sasodītais Trojs. Es viņu nogalināšu, ja jel kādreiz spēšu atvērt acis. Viņš samaksās gan par man nodarīto, gan par to, ka ir nozadzis manu un Trevisa laiku, kurā es beidzot atzītos savās jūtās. Laiku, kurā mēs ar Trevisu kaltu atriebes plānus par maniem nogalinātajiem vecākiem. Vecāki nebija vainīgi pie tā, ka viņiem piedzima meita, kas izrādās Apveltīta. Melnie to nesaprot. Viņi Apveltītos tur zelta vērtē un darīs visu, lai vismaz kādu no tiem iegūtu savā īpašumā.
Tieši ar mana tēva nāvi sākās mans stāsts par to kā es nokļuvu šai mežā, pie cilvēkiem, kas mani pieņēma kā ģimenes locekli.
Es viena pati, nosalusi un izmirkusi klaiņoju pa tīrumiem meklējot jel kāda veida barību.Tā klaiņojot es atradu kādu alu un ziņkāres mocīta ielīdu tajā. Liels bija mans šoks, kad atskārtu, ka tā ir lapsas ala, kur viņa dzīvo viena ar saviem mazuļiem. Abas ar rudasti izbrīnītas lūkojāmies viena otrai acīs. Māte reiz teica, ka lapsa ir jutusi saikni starp mums un tāpēc nav uzbrukusi. Vienu brīdi man pat likās, ka es redzu sevi lapsas acīm. Izbiedētu un izkāmējušu. Tas arī bija pirmais signāls manam prātam, ka es esmu neparasta, ne tāda kādi bija mani vecāki.
Lapsa bija tiešām skaista. Kopš tās reizes viņu pašu nav nācies sastapt, bet pasauli viņas acīm uzlūkot gan ir gadījies. Redzēju viņas, nu jau pieaugušos, mazuļus. Tiešām var redzēt, ka manas lapsas bērni. Tagad lapsa ir mans dzīvnieks, un es esmu lapsas cilvēks. Mūsu pasaulē dzīvnieki izvēlas cilvēkus, un saistīti tie ir līdz mūža galam. Esmu sajūsmināta, ka lapsa ir izvēlējusies mani, jo tieši lapsām ir vislielākā saikne ar mežu. Un mežu es dievinu.
"Skaja!?!"
Trevisa balss liek man satrūkties. Kas ir, Treviss? Kāpēc tu izklausies tik satraukts? Mani tas biedē. Saki, kas notika? Nu taču, saki kaut ko! Kaut es spētu atvērt acis un palūkoties, kas satrauc Trevisu....
Pagaidiet, es dzirdu..... šņukstus? Kas notiek, Trevis? Kāpēc tu raudi? Neraudi! Es esmu dzīva. Es tevi dzirdu. Saki kaut ko!
"Māt!? Viņas pirksts..... Tas pakustējās, Māt!"
Vai es tikko pakustināju pirkstu? Es, es centīšos atvērt acis. Tevis dēļ, Treviss.
Es jūtu, ka kaut kāds šķidrums līst man rīklē. Es cenšos to norīt.
Un tad es redzu Trevisu sakņupušu pie gultas, Māte lūkojas man acīs un plati smaida. Tikai tagad saprotu cik patiesībā viņa ir padzīvojusi......
"Skaja, tu esi malacis!"
Tas ir viss, ko Māte paspēj izdvest pirms Treviss metas man virsū un apvij savas rokas ap mani un piespiež sev klāt. Viņa apskāviens man ir drošākā vieta pasaulē. Māte noglāsta un paspiež man roku, un tad gluži vienkārši pazūd. Jā, izgaist kā nebijusi. Tieši šo spēju dēļ viņa ir Māte, un es esmu pateicīga Tēvam par to, ka es nokļuvu tieši šajā mežā, pie viņas. Viņa man palīdzēja izprast spējas.
"Skaja......."
"Trevis, es tiešām dzirdēju visu ko tu teici. Es klausījos ik mirkli, bet nespēju atbildēt, un tas man sāpēja tik ļoti, ka likās, ka kāds man kailām rokām plēstu ārā dvēseli."
"Vai tu........?"
"Jā, Trevis."
Viņš pieliecas pavisam tuvu. Mūsu elpas saskarās. Es lūkojos Trevisam acīs un nemanāmi mana roka jau ir nokļuvusi tam uz skausta. Viņš mani noskūpsta tik maigi, tā it kā es būtu trausla sniegpārsla, ko varētu viegli pazudināt vien pieskaroties.
"Vienmēr esmu tevi mīlējusi."
