Skabā patiesība . 2. daļa.1

Elza- Eu, tu celies, ejam pie Ričī un Robja. Viņi mums iedos cīgas. Atkal dabūjuši pa nelegālo. /Viņa mani kratīja, jo bija rīts un es vēl gulēju./
Es- Nu,pagaidi.
` Es izrāpos no gultas. Atkal šī nekārtīgā māja. Viss smird pēc cīgām. Besī jau. Tiešām. Uzvilku savus noplukušos apavus un gāju uz vannas istabu. Nomazgāju seju. Uzliku makeup. No skapja izvilku pirmo, kas pagadījās. Neesmu no tām izvēlīgajām meitenēm, kas čīkst, ka nav ko vilkt. Elza mani jau gaidīja pie ārdurvīm. Es aizslēdzu dzīvokļa durvis un mēs varējām iet.
Es- Kur viņi būs?
Elza- Turpat, kur vienmēr.
` Mums ir tāda kā slēptuve. Veca pussabrukusi māja. Visi tur psrasti satiekamies. Kruķi vismaz mūs tur neatrdod. Aizgājām līdz tai mājai. Visi mūs jau gaidaija.
Robis- Ko jūs tik ilgi a?
Elza- Te vienai čiksai vajadzēja pusstundu lai sataisītos. Vari trīsreiz minēt kurai.
Ričī- Nu protams, Patrīcija, Patrīcija.
` Man apnika pie viņiem un devos mājā. Slaucīju kājas, sajutu kautko zem kājām. Tā bija aploksne ar vēstuli.
---------------------------------------------
Sveika Patrīcija, šeit raksta tava māte. Es tevi neatdevu bērnunamam labprātīgi. Man vienkārši nebija līdzekļu iztikšanai. Šeit tev būs nauda. Brauc uz Rīgu. Uz šo adresi......... Gaidīšu tevi.
Tava māte Helēna.
-------------------------------------
Man māca viens jautājums. Vai tā tiešām ir viņa. Man tas bija jānoskaidro. Uzrakstīju Elzai, ka dodos meklēt savus vecākus. Pieliku zīmīti pie ledusskaja. Ātri sakravāju visas savas mantas un skrēju uz auto ostu. Autobuss jau stāvēja pieturā. Knapi paspēju. Iekāpu autiņā un samaksāju par biļeti. Ir nu gan cenas. Apsēdos krēslā. Uzslēdzu mūziku austiņās. Skatījos ārā pa logu. Katra lietus lāsīte, kas noslīdēja par autobusa stiklu man atgādināja kāsu mirkli no manas dzīves. Ārā lija, līņāja. Ceļš līdz Rīgai bija garš un drūms. Bet pilns pārdomu.