Es kritu uz auktās grīdas un zaudēju samaņu.
“Dussnnniiiisss”meitene nokliedza un es atvēru acis.
Viss apkārt bija dūmi. Man palaika slikti un es sāku klepot. Kāds bija aizdedzinājis šo māju! Tagad es sapratu ko man meitene gribēja pastāstīt. Viņa jau seņau bija sajutusi dūmus un mēģināja man to pateikt.
“Ko lai es daru?”es klusām sacīju.
“Glābies!”kāda neskaidra balss noteica un pēkšņi kaut kas sabruka virsū durvīm.
Es vairs nevarēju izglābt meiteni. Viņa palika iesprotota istabā. Man bija jābēg un es to arī darīju. Piecēlos un metos pie kāpnēm. Es biju par vēlu. Kāpnes dega zilas liesmās man bija jāmeklē cita izeja.
Es apgriezos un devos uz otru pusi kur bija liels logs. Zem manām kurpēm grīda klabeja, kas rādīja iespaidu ka grīda varētu jebkurā brīdī iebrukt. Manās rokās pakļāvās vieglākai vējam ko es rādīju steidzoties pie loga.
Kad biju pie loga ar elkoni izsitu stiklu. Tas pāršķīda uz visām pusēm. Viena lauska iedūrās elkoni, bet es to neizņēmu, jo bija jāsteidzas. Es pa izsito logu izbāzu galvu ārā lai aplūkotu pa kurieni man ir jauzrāpjas lai tiktu laukā.
Lejā zem manis nebija nevienas vietas uz kā man noturēties. Apakšā ārā nebija neviena loga uz ka uzlekt. Vienīgais ceļš ka no šejienes ārā tik bija lekt lejā. No manis apmēram sešu metru atālumā bija zemē.
Es lēnām un mirigi uzliku abas kājas uz loga malas un pieliecos lai izsprauktos ārā pa šo logu. Tad es iekārtojis lēciena. Aizvēru acis un lecu.
Vējš sapurināja manus matus un manu apģērbu. Mazu brītiņu man šķita ka es lidoju. Tā bija burvīga sajūta, ka tev viss apkārt plūst vējš.
Tad mani sagaidīja nepatīkamā nosēšanās. Es nosedos uz kājām, kas drusku iegrima slapjas sūnās. Manas kājas izļodzījās un man nekas neatlika kā notupties. Rokās drusku tikai kritiena rezultātā nobraztas, bet tas nesapeja tik ļoti ka kājas. Es biju kritiena rezultātā ievainojuši abas kājas kas tagad nežēlīgi sapeja!
