TĀ KĀ MAN ŠODIEN NEBIJA JĀBŪT SKOLĀ TAD JŪS SAŅEMAT NĀKOŠO DAĻU MANAM STĀSTAM!
Viņa iekliedzās. Meitene no visa spēka kliedza, bet es tikai smaidīju. Mūs te neviens nekad nedzirdēs, tādēļ īpaši neuztraucos par to ka viņa kliedza.
"Kliedz cik spēka! Tevi tā pat neviens te nedzirdēs!"es nosmējos un piecēlos atstādama viņas kājā nazi.
Tad es gāju uz skapīša pusi. Pekšņi izskanēj;as mašīnas rūkoņa. Es satingu un klauījos. Pec tam es izdzierdēju cilvēku runas.
Es aši pargriezos pret meiteni. Viņa bija pārstājusi kliegt un bija zaudējusi samaņu.
Cilvēku runas palika aizvien skaļākas. Es nodrabēju. Man vel bīja jāpaspēj viņa nogalināt. Tad es piegāju klāt skapītim. No skapīšā izņēmu mietu un tad aizvēru ciet skapīti.
Tad es izdzirdēju ka pa kāpnēm kāds nāk.
"Rekur ir asinis!"kāds iekliedzās.
"Kāds šeit ir bijis!"otrs iesaucās.
Man bija ātri viņa jānovāc un jābēg. Es pieskrēju pie viņas klāt un notupos pie viņas klāt. Tad atvēzējos un mietu viņai to ietriecu vēdarā. Miets ieurbās viņas miesā un tur palika. Tad es izrāvu to ārā. Nometu mietu blakus un aši piecēlos. Pēc tam metos pie durvīm.
"Es domāju, ka par šejieni neviens nezin!"viens iekliedzās un tad kaut kas atsitās pret duvīm.
Es sabījos un atlecu atpakaļ.
"Ja kāds būs aiz šīm durvīm es tevi nogalināšu!"kādas sieviete nokliedza.
Man bija jātiek no šejienes ārā. Es uz ātru aci aplūkoju istabu. Šajā istabā bija viens vecs logs, bet par mazu priekš mani un zem loga stāvēja kola lāde. Pieskrēju klāt pie lādes atvēru to, iekāpu iekšā un aizvēru ciet.
Tad es pilnībā apklusu un klausījos. Durvis atvērās un pa tām kāds ienāca.
"Ak dievs! Kas tas ir?"atskanēja aizkaitināta balss.
"Nezinu izskatās pēc līķa!"kāda balss noteica un iesmējās.
"Pārbaudat istabu vai te kāds nav paslēpies!"sievietes balss stingri noteica un tad es izdzirdēju soļus, kas pārvietojās pa visu istabu.
CERAMS KA PATIKA! UN JĀ SĀKUMS VARĒTU BŪT NEINTERSANTS!
, BET TĀLĀK AIZVIEN INTERESANTĀK PALIKS(CERAMS)
