http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-14/712997
24.decembris.
Ir jau vakars. Drīz jau ieradīsies visi ģimenes locekļi un ģimenes tuvākie draugi.
Mamma sauca visus ciemiņu vārdus un uzvārdus, bet vismaz pusi neatpazinu.
Ieejot viesistabā, liekas, ka ir patiešām pienākuši Ziemassvētki. Eglīte - istabas stūri, galds pārklāts ar baltu galdautu. Galda vidū trīs sarkanas sveces, bet viss gals pārkrāmēts ar visādiem gardumiem.
Uzskrēju uz savu istabu un uzvilku klietu. Skaista, zila kleita ar korseti. Kā man patika šī kleita.
Uzvilku melnas zeķu bikses un melnas laiviņas..
Izgāju no istabas un devos uz pirmo stāvu.
Nogāju lejā un manā preikšā stāvēja vecmamma un vectēvs, krustmāte ar vīru, krusttēvs ar sievu un divām meitiņām.
Sasveicinājos ar visiem un kopīgi devāmies pie galda.
,,Drīz jau būs arī pārējie!"mamma staraini noteica.
,,Jauki."nodomāju.
Noskanēja zvans pie durvīm. Mamma uzlūkoja mani, liekot noprast, ka durvis jāatver man. Nopūtos un piecēlos kājās.
Devos pie mājas durvīm un atvēru tās.
,,Labdien.."nedroši noteicu.
,,Labvakar!"sievieta izlaboja mani, pasmaidīja un ienāca mājā, un viņas piemēram sekoja vīrs un.... Un Zaks.
Mana sirds sāka straujāk pukstēt. Nē, tā nepukstēja, tā vienkārši ārdījās manī. Brīnums, ka neizleca pa muti ārā.
Noriju siekalas un ierunājos:,,Dodiet savus mēteļus un dodieties uz istabu."noteicu un norādīju uz istabu.
,,Mani sauc Luīze, bet šis ir mans vīrs Treisīs un dēls - Zaks."sieviete noteica un pasniedza man roku.
Sarokojāmies un viņa ar vīru aizgāja uz istabu, bet Zaks palika kā zemē iemiets.
Izlikos, ka neredzu un pakarināju mēteļus.
Jau grasījos doties pie viesiem, kad mani, kārtējo reizi, apturēja.
,,Viņa zin par mums.."viņš noteica.
,,Par to, kas bija.."noteicu un aizgāju prom.
Iegāju istabā un nu jau atkal iezvanījās zvans pie durvīm, bet durvis atvērt aizgāja mana mamma.
Dzirdēju, ka karidorī valdija smiekli, pasmaidīju un iekārtojos krēslā.
Man, par nelaimi, blakus apsēdās Zaks.
Smagi nopūtos un sniedzos pēc sulas trauka.
Zaks picēlās kājās un manà glāzē ielēja sulu.
,,Un, ko gan viņš tēlo?"nodomāju.
,,Paldies."sarkastiski pateicos.
,,Lūdzu."Zaks noteica un pasmaidīja.
Istabā atgriezās mamma ar ciemiņiem. Ar Leonardo ģimeni.. Leonardo?
Paldies Dievam, ne tikai man pazīstamie bija ieradušies, bija vēl kāds pāris, kurus nepazinu.
Un, kā es varēju aizmirs Zaka un Leonardo uzvārdus? Nosist mani..
Leonardo, man par spīti, apsēdās man blakus.
Sajutos tik neērti. Abās pusēs sēž puiši, un pret abiem man reiz bija jūtas. Un ja vēl,pret vienu no viņiem, jūtas ir saglabājušās?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-16/713282
