Sirdij nepavēlēsi 28. daļa. Beigas.7

sveiciens maniem lasītājiem! šim stātsam arī ir pienākušas beigas, tā pat, kā vienam stāsta varonism. Kurš viņš ir, to jūs uzzināsiet izlasot šo nodaļu. Gaidiet manus nākamos stāstus. Varbūt jums ir kādi ieteikumi par ko tie varētu būt? Enjoy.





- Amm? – Puisis paskatījās uz mani kā uz idioti.

- Amm.... Ēēē... Mmm... Piedod. – Es kā idiote tur izgāzos un aizskrēju prom.

- Kas pie... ? – Viņš iegāja iekšā.

Es pastaigājos gar jūru, atcerējos daudz brīžus savā dzīvē. Es tiešām biju laimīgākā meitene pasaulē. Un tagad, es nejutu neko. Es gribēju pazust no šīs pasaules. Es gribēju ieiet jūrā un vairs neatnākt atpakaļ.

Visi mirkļi pavadītie ar Džeku, Gabiju, mammu bija neatgriezeniski. Viss bija aizmirsts.

Es sāku iet jūrā un tad ar vien dziļāk un dziļāk. Ūdens vilnis nogāza mani lejā, es sajutu sāpes un, tas bija pēdējais ko jutu savā dzīvē.

Nāve. Viss gar acīm satumst, bet es neredzu „ gaismu tuneļa galā ” . Es lēnām izgāju no sava ķermeņa. Ir tik neizsakāmi biedējoši uz sevi raudzīties no augšas.



PĒC 5 GADIEM.



Jau ir apritējuši 5 gadi kopš manas nāves. Es vēl joprojām atminos brīnišķos mirkļus ar saviem mīļajiem cilvēkiem.

Džeks bieži nāk uz manu kapu un noliek manus mīļākos ziedus – rozes.

Bet Stefānija smagi cieta autoavārijā un tagad sēž ratiņkrēslā. Tas laikam bija sods par visām ļaunajām lietām, ko viņa izdarījusi savā dzīvē.

Bet mana mīļā Gabija, bieži skumst par mani. Viņa vēl joprojām ir mana labākā draudzene un es viņas. Bieži Gabriela nāk apciemot mani. Viņa gaida meitiņu no Roberta, kuru nosauks manā vārdā – Samanta! Es viņai dzīvē novēlu visu to labāko!

Bet mana ģimene – tētis un mamma. Vēl joprojām pārdzīvo to un katrā manā dzimšanas dienā, iededz svecīti. Mamma uzcep kūku. Manai mazajai māsai Santai drīz būs 2 gadiņi. Es joprojām mīlu savu ģimeni ļoti, ļoti.

Bet mans sunītis Blēra turpmāko gadu gulēja pie mana kapa un vienu dienu tā arī nepiecēlās...

Es jūs mīlu un vienmēr mīlēšu! /Samanta/