Puiši, kurus pirmo reizi redzēju, iepleta acis, kad ieraudzīja, cik viegli un nepiespiesti es turēju pudeli pie lūpām. Nu jā, nav jau pirmā reize. Bet esmu diezgan droša, ka ne visas meitenes ir tādas. Sāksim ar to, ka ne visām meitenēm bija jāpiedzīvo tas, kas bija man.
- Eueueu, meitenīt, skaties, ka neizdzer visu! Te ir vēl četri cilvēki, kas labprāt arī ierautu, - Neits smīkņādams teica sniegdamies pēc pudeles. Es pacēlu vienu uzaci un parādīju Neitam mēli. Pirms man atņēma pudeli, paspēju vēl nedaudz izdzert. Pff, it kā viņiem būtu problēmas dabūt vēl vismaz desmit tādas pudeles. Jau mašīna vien pateica daudz par viņu mantisko stāvokli.
Meitene ar neiespējami īsu kleitiņu sēdēja priekšā blakus Neitam, un viņa neizskatījās diez ko apmierināta, ka es arī esmu šajā mašīnā. Spriežot pēc kosmētikas daudzuma un drēbju trūkuma, nav grūti iztēloties, ko meitene vēlas.
- Vispār, kur mēs braucam? – es ziņkārīgi jautāju, kad sapratu, ka mēs izbraucām no pilsētas. Edijs viltīgi paskatījās uz manis un pasmaidīja.
- Neuztraucies, tev patiks tā vieta, - Edijs nemanot pārlika roku man pār pleciem. – Turklāt tas ir pārsteigums.
- Tā ir lieliska vieta. Mēs jau sen nebijām darījuši kaut ko nedaudz bīstamu un traku, tāpēc izdomājām šodien to mainīt, - iesaucās Andris, puisis blakus Edijam.
Es nedaudz pasmējos par puiša entuziasmu un pārliecos pāri, lai pagrieztu skaļāk mūziku. Protams, Edijs nepalaida iespēju iesist man pa dibenu. Un es nepalaidu garām iespēju Ediju par to viegli iepļaukāt.
Starp mani un Ediju nav romantisku jūtu, lai gan cilvēki, kas mūs nepazīst tā varētu padomāt. Mēs vienkārši esam draugi jau no smilšu kastes laikiem.
Sāka skanēt skaļas un ātras dziesmas, un alkohols sāka smadzenēs atvienot saprāta vadiņus. Lūk, šis brīdis bija pats labākais – kad es saprotu, ka viss aizmirstās, un es varu izlikties par meiteni, kāda es neesmu – laimīga un brīva.
Es piecēlos stāvus un izstiepu rokas gaisā. Vējš spēcīgi sitās sejā un plivināja matus visos iespējamos virzienos. Tad man likās, ka es kritīšu, bet Edijs satvēra mani ap vidukli un smējās par mani. Es arī sāku smieties un ļāvu vējam plosīt manus matus un izdzēst visas atlikušās domas.
Meitene priekšā (viņu laikam sauca Megija) ik pa brīdim paskatījās uz mani un smagi nopūtās. Megija droši vien arī gribēja tagad piecelties, bet esmu diezgan pārliecināta, ka tādā gadījumā viņa izpostītu visu savu izskatu. Mākslīgās skropstas aizlidotu un perfektās lokas izjuktu. Jēziņ, kurš tā vispār pucējas parastam izbraukumam ar draugiem?
Pēc šķietami mūžības Neits beidzot apstādināja mašīnu kaut kādu vārtu priekšā. Neits izslēdza mašīnu, līdz ar ko izslēdzās arī mūzika. Mēs visi izrāpāmies ārā no mašīnas un apstājāmies vārtu priekšā. Uzraksti uz vārtiem vēstīja, ka ieeja ir aizliegta.
- Kas tas ir? – Megija neizpratnē jautāja. Ha, vismaz neesmu vienīgā, kurai neko neteica.
- Tā ir, - Edijs ievilka dramatiski elpu, - vieta, kur mēs šonakt lieliski pavadīsim laiku.
