Siks dodās uz lombardu pēc īpašā piedāvājuma!
Sika Nelieša piedzīvojumi! 2. no 5 daļām2
6
Saule lēnām jau rietēja un tumšas koku ēnas baisi un stiepās pāri ielām. Vakars bija silts, tikai pa laikam ledains vējš paskrēja garām, gaiņādam sausās koku lapas.
Lombards atradās rajonā kuru Siks nevisai labi pārzināja, tā viņš jau kādu stundu vienkārši maldījās pa šaurajām šķērsieliņām. Apmulsis un noguris Siks sāka uztraukties, vai vispār paspēs laikā noslēgt darījumu? Laiks tomēr ir nauda! Ja nu Rons izdomā darījumu slēgt? Visa gaļa un asinis būtu bijušas veltīgas... un vēl sliktāk, Siks joprojām būtu bankrotā!
Viņš pēdīgi vilkās garām kādam ķīniešu fast food restorānām, lūkodamies sev apkārt pēc kādas norādes, kas varētu palīdzēt viņa meklējumos, bet nekā. Tā, neskatīdamies uz ceļu, Siks netīšām uzskrēja kādam gara auguma vīrietim. Viņš jau krietnu laiku nabija saticis nevienu dzīvu dvēseli savā ceļā un nolēma vīram pajautāt virzienu, varbūt viņš ko zin par lombardu.
"Es atvainojos, man vajadzēja būt uzmanīgākam!" Siks atvainojās vīrietim. Par laimi neizskatījās, ka svešinieks būtu nikns vai aizvainots Sika neuzmanības dēļ. Mierīgi viņš sakārtoja mēteli un pievērsās Sikam, "Maza bēda. Cilvēki bieži mani nepamana."
Siks uzmeta labāku skatu svešajam. Viņš izskatījās pēc izbēguša cietumnieka... no elles! Kā cilvēki viņu neievēro, kā tas ir iespējams? Varbūt viņus vienkārši biedēja izstīdzējušā rēga paskats? Siks nenoliedza, ka drūmais stils un bālā seja varētu būt diezgan nomācoša, tiem kuri nepanes dzīves realitati... bet ne Sikam, viņam nebija aizspriedumu un viņš pat jutās ļoti komfortabli vīra klātbūtnē.
Siks uzsmaidīja svešiniekam, "Sakiet, vai jūs varētu lūdzu man palīdzēt? Es ne pārāk labi pazīstu šo rajonu un... būtu jauki, ja jūs varētu man pateikt kurā virzienā atrodās Rona lombards?"
Ziņkārīgi arī svešinieks nopētīja Siku. Neliela dzirksts pavīdēja viņa acīs, kad tas ievēroja asiņaino sirdi, kura lūrēja tam pretī izlīdusi no papīra maisa, kuru Siks turēja cieši piespiestu pie krūtīm. Papīra paka bija neveiksmīgs mēģinājums nomaskēt sirdi. Tas izrādījās bezjēdzīgs. Patreiz, maiss jau bija samircis un pilēja ar asinīm, nenoliedzami piesastot uzmanību tam un tā gaļainajam saturam.
Svešais neizrādīja nekādu pārmetumu un laipni atbildēja, "Rona lombards? Tas ir te pat, ap stūri. Re," Viņš norādīja uz ielas galu, "Redziet? Pārejiet tur pāri un tad pagriezies pa kreisi. Tālumā uzreiz pamanīsiet košu izkārtni. Tas arī būs Rona lombards."
Siks atviegloti nopūtās, 'O, lieliski!" Viņš nolēma stādīties priekšā, "Siks."
"Prieks. Haralds." Vīrs paspieda Sika roku un aši atlika to atpakaļ mēteļa kabatā. Škiet viņš bija krietni nosalis un vēlējās ātrāk doties mājās. Haralds atvadījās, "Kļūst jau tumšs... es labāk skriešu tālāk. Lai veicās Sik."
"Paldies. Lai jums arī izdevies vakars, Harald." Atsveicinoties Siks ieskatījās svešā acīs... tās šķita tik izsalkušas...
7
Siks sekoja vienkāršajām norādēm un tik tiešām, tālumā jau spīdēja Rona Lombarda košā izkārtne. Lombards izskatījās vairāk pēc nolaistas garažas, nekā īsta veikala. Plaisas sienās, sapuvuši logu rāmji... arī vēmekļu zaļā apdare situāciju padarīja vēl atbaidošāku. Viens gan Sikam patika, tas bija grafiti uz ieejas durvīm. Tās bija parastas atbīdāmās durvis, kā lielveikalos, tikai šīs nebija caurredzamas, jo bija no metāla. Izskatās, ka drošība Ronam ir pirmajā vietā... lai vai kā, uz durvīm bija zīmētas divas sejas. Viena smēja ar laimes asarām acīs, kamēr otra kliedza asiņainās sāpēs. Tās izskatījās tik reālistiskas... Brīdi Siks negāja iekšā, bet tikai aplūkoja satriecošo mākslas darbu, bet arī pārāk nevilcinājās aukstuma dēļ.
Veikala iekšpuse bija daudz jaukāka. Telpa bija plaša, silta un pieņemami tīra, putekļu pilnais gaiss Sikam atgādināja mājas. Vietas gan veikalā nebja pārāk daudz, par cik lielāko daļu telpas aizņēma plaukti un dažādas mantas. Vienīgā lieta, kas Siku nedaudz kaitināja bija nemainīgā polifoniskā mūzika, kas klusi skaneja fonā.
Lombards bija tukšs. Piesardzīgi, cenšoties neko neapgāzt Siks piegaja pie letes, tūlīt pat, kautkur no personāla istabas atskanēja laipns rūciens, "Es tūlīt jums pievērsīšõs! Nekur nepazūdiet!"
Siks atkliedza, "Labs ir!"
Kamēr bija jāgaida, viņš nolēma uzmest aci veikala piedāvājumam. No pirmā skata, viss šķita pilnīgi normāls un parasts. Vecas grāmatas, furnitūra, muzikas instrumenti, galda piederumi un citi krāmi kurus cilvēki parasti ieķīlā izmisuma brīžos. Te Siks ieplestām acīm sastinga. Tas kas bija piesaistījis viņa uzmanību bija masīvs plaukts, tas aizņēma teju visu veikala gala sienu un bija piekrauts ar daž ne dažādām burkām, konteineriem un mēģenēm. Šausminošā daļa bija šo trauku saturs. Acuāboli... mēles... plaušas, kunģi ...sirdis... un citi orgāni. Marinēti kādā zaļganā luminiscējošā šķidrumā... Siks neticēdams savām acīm devās tuvāk aplūkot Rona kolekciju. Daži konteineri bija diezgan noputējuši, tātad plauktā stāvējuši jau kritnu laiku, taču orgāni bija labi saglabājušies. Tie izskatījās tā kā... karamelizēti? Siks sajuta nelielas tirpas poārskrienam pār mugurai... bija diezgan grūti vienkārši nepamest visu un pazust no turienes! Bet Siks zināja, ka atpakaļ ceļa vairs nav un, nu arī viņa sirds tiks pievienota kolekcijai.
Viņš saņēma sevi rokās un atgriezās gaidīt pie letes. Skats uz cukurotajiem orgāniem tāpat bija pārāk šķebinošs, lai pie tā uzkavētos.
Beidzot steidzīgi soļi atskanēja no personala istabas un kāds uzrunāja Siku, "Ak, es tevi jau gaidīju! Tu noteikti esi Siks?"
Tas bija Rons. Noslēpumaina un skarba paskata vīrietis. Mati tumši un savēlušies, asi zobi spīdēja lūpu kaktiņos, un divi ellīgi ragi rotāja viņa galvu. Viņa acis bija šauras un bez krāsas, bet varbūt arī tās bija tikai ēnas, kas padarīja Rona acis nakts melnas... Lai vai kā, Siks pārāk neaizdomājās par to, jo nekad netiesāja cilcēkus pēc izskata. Patiesība, viņš pat īsti neievēroja Rona dzīvnieciskās iezīmes. Nekad nespried par grāmatu pēc tās vāka! Tā teic...
Siks jutās pagodinats, "Jā. Kā jūs zinājat?"
"Atpazinu pēc produkta!" Rons pasmaidīja un norādīja uz asiņaino papīra maisu, kuru Siks bija novietojis uz letes. "Tātad, esi ieradies pēc piedāvājuma?"
"Jā? Laikam jau. Vispirms pārrunāsim to sīkāk." Siks vēlējās parādīt, ka nav lētticīgs. "Kā tieši šis darbiojās? Nu, darījums?"
"Haha, protams!" Rons ievēroja azidomīgo skatienu Sika sejā, "Neskaties tik neticīgi, draugs! Esmu godīgs un spēlēju pēc noteikumiem! ...maniem noteikumiem."
"...saprotams." Siks novilka.
Rons turpinaja, "Darījums ir vienkaršs," viņš norādīja uz sirdi, "Lūk, produkts... Vestra Cor."
"Ve... kas?" Siks nebija pazīstams ar terminu kuru Rons nu pat izmantoja. Izklausījās pēc latīņu valodas, vai kā tā...
"Tava sirds, puis," Rons paskaidroja. "Es to ņemu sev," viņš sagrāba sirdi un izvilka to no papīra maisa. "Ja... mēs noslēdzam darījumu," viņš uzmeta sirdi uz savariem. Momentu Rons blenza uz ciparu kurš uzrādījās svaru displejā, šķiet tas viņu ļoti apmierināja. Rons tupinaja skaidrot, "TAD mēs maināmies. Tu apmaiņā pret sirdi saņem..." Rons no letes apakšas paņēma kalkulātoru un veikli nodauzīja pa pogam, "tu saņem ...šo naudas summu." Viņš pasniedza kalkulātoru Sikam.
Sika žoklis atkarās pārsteigumā ieraugot summu. Neticami, vai tiešām viņa sirds bija tik vērtīga?
"Lūk šo es saucu par darījumu!" Siks gavilēja. "Bet pagaidi! Šis taču ir ziemas īpašais... es atminos, ka darījumam ir arī otrā daļa, va ne?"
"Ak, jā..." Rons nedaudz skumji saspieda kopā plaukstas, "es nevēlos tevi apbēdināt, Sik, bet tieši šo rīt mums izbeidzās padauzas." Rons pakasīja pakausi, "Tu, protams, vari pagaidīt kamēr atnāks nākamā partija. Vai! Tā vietā, vari izvēlēties jebkuru preci no veikala, par brīvu! Tad darījums būtu parakstīta un noslēgts."
Siks apsvēra piedāvāto alternatīvu, viņam ienāca prātā, ka ja viņš atstās darījumu karājamies, Rons varētu viņu uzmest, tāpēc labāk izvēllējās otro variantu. Tā pat, ne jau pēc padauzām viņš bija nācis un ar summu kuru viņs tūlīt saņems, Siks drīz varēs burtiski peldēt prostitūtās.
Viņš bija izlēmis, "Zini, Ron, es īsti neesmu noskaņots... nesen pārtraucu nopietnas attiecības. Tu saproti, vai ne? Es labāk izlaidīšu padauzas."
"Lieliski!" Rons izskatījās atvieglots, "tad nesteidzies un izvēlies jebkuru mantu ko sirds kāro... tas ir, jebkuru mantu ko TU kāro!" Rons nosmējās par ironiju. "Tikmēr es iešu un nolikšu šo..." viņš paķēra sirdi, "drošā vietā."
Pekšņi sirds sāka neprātīgi sisties, it kā cenšoties izbēgt savu sēro likteni. Rons gandrīz to nometa uz zemes, bet laikā paspēja noķert. Ciešāk saņēmis to abās rokās, pašapmierinātu smaidu sejā Rons aiznesa sirdi uz noliktavu.
Tikmēr, Siks notikušajā noraudzījās no malas. Viņš uz sevi gaidīja. Gaidīja kautko. Laikam jau skumjas, vai nožēlu, vai arī vismaz nedaudz kauna... bet nekas nenotika. Viņš vienkārši juta neko. Siks nosprieda, ka tas drosi vien nozīmē to, ka viņs izdarījis pareizo izvēli. Bez nožēlas sirds tika aizmirsta un Siks devās vēlreiz apskatīt mantas veikalā.
8
Siks nebija drošs, ko īsti meklē. Neizteikmīgi viņš vienkārši klīda satarp plauktiem pārcilādams mantas meklējot to... ko meklēja. Pēkšņi doma par pielikuma dāvanu vairs nešķita tik aizraujoša. Visas ieķīlātās mantas, kas bija pieejamas, bija lielāko ties vecmodīgi krāmi un lietas kurām pat īsti nebija pielietojuma. Drīz kautkas tomēr piesaistīja Sika uzmanību literatūras sekcijā. Viņš raitāk piegāja pie noputejušā grāmatu plaukta un izvilka diezgan smagu, noplukuša paskata grāmatu. Tā izskatījās visai veccau un izcēlās starp pārējām grāmatām plauktā. Siku piesaistīja tās novazātie ādas vāki, grāmata izskatījās pēc roku darba un tai noteikti piemita kāds unikals šarms. Savāds saspringums pārņēma Siku, brīdī kad viņš sāka pētīt grāmatu... viņu pārņēma somas par visām rokām, kas turējušas šo sējumu, par visām neskatāmajām acīm kuras tajā vērušās... Kādus notikumus un negantas sejas šīs grāmatas lapaspuses ir pieredzējušas?
Te Siks attapās no transa, tas bija tik dīvaini... pilnīgi neraksturīgi Sikam, jo viņš nebija nekāds literatūras cienītajs, savā dzīves laikā knapi piebeidzis divas grāmatas. Tad no kurienes pēkšņi tāda kaisle pret grāmatām? Viņš aizrautīgi atvēra to... un nedaudz vīlās. Grāmatas nodzeltejušas lapas bija tukšas.
"Tas laikam ir kāds žurnals..." Siks nosprieda.
Viņš atminējās, ka ir vienmēr vēlējies uzsākt personīgo dienasgrāmatu, bet līdz šim kautkas vienmēr ir traucējis, piemēram faktori kā laiks, pesimisms, vai vienkārši disciplīnas trūkums. Tad atkal, kad noskaņojums bija īstais, Sikam nekad nebija kur rakstīt... šis žurnals šķita perfekts! Tik tiesām, tas bija tik... noslēpumains un iedvesmojošs! Siks jau iztēlojas, kā vinu dienu tukšās lapas būs pildītas ar glauniem skribelējumiem, kuri stastīs par viņa piedzīvojumiem apkārt pasaulei...
"Jā! Šis ir tas ko meklēju!" Priecīgs Siks pagriezās un uzskrēja Ronam kurš nemanīts bija tikko nostājies tam aiz muguras.
"Atradi ko gaumīgu?" Rons jautaja, slaucīdams rokas papīra dvielī. Siks ievēroja ka Rona rokas ir notraipītas taja pašā dīvainajā sķidrumā kuru viņš bija nesen redzējis burkās... burkās ar organiem... kuras joprojam atradās tur pat, pāris metru attālumā no viņa.
Siks centās nepievērst uzmanību plauktam un Rona rokām, cenšoties izvairīties no jebkādiem jautajumiem un sarunam saistībā ar marinētajām autopsijam.... tai skaitā tagad viņa sirdi... pašlaik, Siks vēlējās vienkārši nedomāt.
Nedaudz apreibis siks nomurmulēja, "Jā. Es atradu šo. Tad es to varu ņemt?" Siks novicināja grāmatu Rona sejas priekšā.
"O. Paskat tik.." Tagad bija Rona kārta būt apmulsušasm. "Zini, es nedomaju, ka kāds jebkad paņems šo... Tu pat nevari iedomāties, cik ilgi šī grāmata te jau mētajās!" Rons pieklusa un izskatījās iegrimstam nostalģijā.
"Tiešām?" Siks jautaja, "Ka tā? Man škiet šis ir lielisks žurnāls." Viņs atvēra grāmatu un pārliecinājās, vai tajā nav bojajumu. Viss bija kārtībā. "Paskat cik kvalitatīvi tā ir izgatavota! Pat iesita īstos ādas vākos! Ta ir paveca, bet man patīk."
"Hmm..." Rons samiedza jau ta šaurās acis. "Nu, ja tas ir tas ko tu vēlies, darījums ir darījums." Viņš sasita plaukstas, "Labi! Tad viss ir gatavs. Vai dosimies parakstīt līgumu, Sika kungs?"
9
Ar pamatīgu blīkšķi uz letes tika nomesta liela, smaga paskata mugursoma. Rons ikdienišķi to avēra un sāka pārskaitīt naudas paciņas tajā, pārliecinādamies ka nekas netrūkst. Tikmēr Siks pus neticībā, pus eiforijā noraudzījas notiekošajā, izskatījās ka viņa acis tūlīt izsprāgs no vietas.
Rons pievērsās Sikam, "Lieliski. No šīs dienas..." viņš runāja lēni un nedaudz saraustīti, cenšoties skaitīt naudu un uzturēt sarunu vienlaicīgi, "Tu, Sik Nelieti, tagad esi viens no mums..." Rons apklusa. Uzdūries viltotu banknošu paciņai. Vienaldzīgi tā tika izsviesta atkritumu grozā. Viņš vēlreiz uzsāka teikumu, " Es svinīgi sveicu tevi klubā!"
Rons savieba seju negantā smaidā. Sintētiskā gaima, kas krita no lampas tieši virs Rona galvas, meta drausmās ēnās pār viņa seju. Klasisks sātans. Pirmo reizi, Siks ievēroja Rona velnišķīgās iezīmes un ledainas tirpas pārskrēja viņa ķermanim.
Siks piefiksēja Rona teikto un nekavējoties iebilda, "Es neatminos līgumā minētu nekādu klubu?! Ko tu ar to domā?"
"Jā gan. Līgumā nekas par to nav minēts. Ar klubu es domāju tavu jauno... dzīves stilu." Rons nostūma somu malā un nopietni turpinaja, "Skat. Iedomājies smēķētāju kurš tikko ir pieveicis plaušu vēzi. Uzvara ir viņa, dzīve turpinās! Bet... šis muļķis turpina smēķēt! Pat neskatoties uz to ka ir palicis tikai ar vienu plaušu! Tā vietā, lai atbrīvotu sevi no vājas un nāvējošas atkarības, viņš labāk samazina ikdienas cigarešu patēriņu... Re, un tagad viņs pat ar to lielās! Drīz viņš meklē līdzīgi domājošus cilvēkus, lai pārliecinātos, ka dara pareizo lietu... Vai tu sapoti ko ar to domāju?"
Siks tikai kasīja pakausi, "Ne visai... Man tāda sajūta, ka centies man pateikt, ka esmu izdarījis kautko ne tā; nepareizi."
Maigā balsī Rons jautaja, "Vai tu tā jūties? Tā itkā būtu izdarījis kaut ko nepareizi?"
"Nē. Nedomāju. ...Es tikai... nē." Siks stostījās.
Rons atpleta rokas, "Nu tad... Sveicināts klubā!"
Siks piebilda, "Es joprojām nesaprotu..."
Rons iesmējās, "Zini ko, Sik? Ej mājās, izgulies un piekāp vēlāk, ja tev joprojām būs kādi jautajumi." Viņš žēlīgi samiedza acis, " Un dari kautko ar to savu gripu, tu izskaties atbaidoši!"
Siks atslāba, "Tad... tas ir viss?"
"Te būs!" Rons pagrūda mugursomu tuvāk Sikam. "Lūk, arī žurnāls kuru vēlējies... tas arī viss, esi brīvs!" Rons laipni pasmaidīja.
Siks vilcinājās... Vai tas tiešām ir viss? Vienkārši tā? Taču jābūt kādam āķim? Viņš dumji blenza uz somu, tad pameta skatienu uz Ronu, tad atkal uz somu.
Ronu acīmredzami uzjautrinaja Sika uzvedība, "Sik, tā ir tava, savāc."
Siks paņēma somu. Ja viņš nezinatu, padomātu, ka ta piekrauta ar ķieģeļiem, bet nē...
"Sasodīts, cik smaga!" Viņš iesaucās. Nevekli stostīdamies viņš uzrunāja Ronu, " Tu... tu izglābi manu dzīvību. Paldies."
Rons atkal norēca sev tik raksturīgos sātana smieklus,"Jā, gan. Tā ir izglābta... un, nu, glabājās pie manis! Haha!"
Siks īpaši neiedziļinājās Rona piebildē. Pieņēmis, ka vinekārši nesaprata joku, Siks neveikli nosmējās līdzi.
Rons uzsita Sikam pa plecu, "Nav par ko, jaunais draugs. Rona lombards, lieliski darījumi visu gadu!" Viņš noreklamēja sevi un atkal sāka rēkt.
Nu ar naudu uz pleciem, Siks bija jau pavisam atplaucis, šķiet pat viņa gripa zuda tur pat uz vietas. "Ron, tu maitas gabals, esi svētīts! Uzredzēšanos!"
Nepacietīgi Siks soļoja uz izejas pusi, censdamies ātrāk tikt laukā no sapelējušās būdas, laukā dzīvē!
. . .
Pacilāts, siks izgāja no veikala. Te nu viņš bija, stalts un lepns ar smago somu uz pleca... Viņam gan bija tāda sajūta, ka kautko ir piemirsis, bet tam tobrīd bija ļoti niecīga nozīme.. Siks bija bagāts!
Nakts jau bija tumša, spožā mēness gaisma izgaismoja izmirušās ielas. Vējš bija pierimis un gaiss kļuvis manāmi siltāks. Siks pavērās augšup zvaigžņotajā bezgalībā, kura stiepās pāri viņa niecīgajai eksistencei... viss šķita viens. Kautkur tālumā vientuļi iegaudojas vilks un negaidīts enerģijas pieplūdums satrieca Siku. Tāds satraukums... Tāds nepazīstams izsalkums pēc kautkā jauna.
Turpinājums sekos