Sēžot lidmašīnā un domājot par to, kāds būs mans turpmākais mēnesis, es sāku apšaubīt savu lēmumu doties uz Pikelotas salu. Vai tiešām es spēšu būt viena, bez interneta, bez televīzijas, bez sabiedrības? Bet vai tad man ir kur atgriezties? Vīru es pametu, no darba aizgāju, atgriezties pie mammas netaisos, būs kārtējo reizi jāklausās par to, ka viņai bija taisnība un es neprotu dzīvot savu dzīvi. Jā, šis bija pareizais lēmums.
-Mīļie pasažieri, lūdzu piesprādzējamies, pārbaudam vai jūsu rokas bagāžas ir nostiprinātas un sagatavojamies nosēsties Ponape starptautiskajā lidostā! Paldies par lidojumam veltīto laiku!
Stjuartes balss atrāva mani no domām, piesprādzējos un ciešāk ieķēros krēsla rokturos. Blakus sēdošais vīrietis pašķielēja uz manu pusi un pasmīnēja. Ja man tiko nebūtu izjukusi laulība un zudusi ticība tam, ka kāds vīriešu dzimtas cilvēks spēj būt uzticīgs, iespējams, pat saskatītu viņā skaistu pretējā dzimuma pārstāvi un paflirtētu, bet ne tagad. Tagad es dodos vientulības un sevis atgūšanas ceļā.
-Pirmo reizi lido? – vaicāja mans sēdvietas kaimiņš un žilbinoši uzsmaidīja.
-Jā, iepriekš esmu ceļojusi tikai tik tālu, cik tālu var aizbraukt ar auto. – Kapēc gan es izplūdu tik garā atbildē..
-Man šis būs jau kāds simtais lidojums, regulāri ceļoju darba darīšanās. Nesatraucies, lidmašīnas avārijas notiek daudz retāk nekā ceļu satiksmes negadījumi ar auto – viņš piemiedza ar aci un atkal jau šis skaistais smaids.
Nez viņš balina zobus? Diez vai šāds smaids ir pilnīgi dabīgs. Īsti nezinu ko atbildēt, pasmaidu un novēršos. Lidmašīnai nosēžoties viss sakratās un es ieķeros vēl ciešāk krēsla rokturos, pirkstu kauliņi sāk palikt balti. Pēkšņi jūtu siltu roku uzgulstam manējai, pirmajā mirklī samulstu un strauji atrauju roku. Nešķiet, ka viņu satrauktu šis neveiklais mirklis, viņš turpina skatīties uz mani un smaidīt.
-Mani sauc Marks – viņš pasniedz roku uz manu sānu sveicienam.
-Sibilla – pastiepju roku pretī, pilnīgi jūtu, kā nosarkstu, kad mūsu rokas saskaras. Nu, kas ar mani notiek, prātā sevi nostrostēju, uzvedos kā maza kautrīga meitene. Tik sen nav sanācis runat ar vīriešiem, kas nav mans vīrs, vai vīra draugi, ka nezinu kā tas vairs darāms.
-Kādi plāni Ponapē? Atvaļinājums?
-Tā varētu teikt. Es gan šeit nepalikšu, šovakar došos tālāk.
-Ja nav noslēpums - kāds, tad ir galamērķis?
-Pikelotas sala, tas ir vēl vismaz dienas brauciens ar kuģi un tad kādu laiku apmetīšos tur. – un atkal jau man sev jāvaicā, kāpēc es to stāstu pilnīgam svešiniekam? Redzu kā viņa maigi brūnās acis saraucas un viņš kļūst domīgs.
-Nešķiet, ka būtu dzirdējis par šādu salu.. tā ir kāda kūrortvieta vai kas eksotiskāks?
-Vairāk eksotisks, tā nav gluži tūristu iecienīta vieta, tieši tas, kas man šobrīd ir vajadzīgs. – mūsu sarunu pārtrauca stjuartes balss no skaļruņiem.
-Mīļie pasažieri esam ielidojuši Ponapes starptautiskajā lidostā. Vietējais pulksteņa laiks ir 15:20, gaisa temperatūra ir 25 grādi pēc celsija. Jūsu drošībai un komfortam, lūdzu, palieciet sēdus ar piesprādzētu drošības jostu, līdz kapteinis izslēdz zīmi “Piesprādzēt drošības jostu”. Tas norādīs, ka esam novietojuši lidmašīnu pie vārtiem un ka jums ir droši pārvietoties. Pašlaik, ja vēlaties, varat izmantot savus mobilos tālruņus. Iberia Express aviosabiedrības vārdā vēlamies pateikties jums, ka pievienojāties mums šajā ceļojumā, un ceram uz satikšanos tuvākajā nākotnē. Jauku uzturēšanos! ”
Paskatījos apkārt un ievēroju, ka gandrīz visi pasažieri jau bija sameklējuši savus telefonus un rakstīja vai zvanīja tuviniekiem. Sajutos neērti, jo savu telefonu atstāju pie mantām, ko neņemt līdzi šajā ceļojumā. Zīme par drošības jostām nodzisa, atsprādzējos un cēlos kājās, lai paņemtu savu rokas bagāžu un dotos uz izeju, ejot garām Markam viņš vēl pēdējo reizi uzsmaidīja.
-Varbūt vēl kaut kad tiksimies, jauku tev atpūtu.
-Diez vai, bet paldies! Lai veicas kārtojot darba darīšanas.
Viņš pat nenojauš kāda atpūta mani sagaida. Pat es nezinu, kas mani tur sagaida.
