local-stats-pixel fb-conv-api

Šī nav brīnumzeme,Alise (45)6

Būs vēl.

-Tu izskaties pēc līgavas,- Elīza paslavēja manas frizieres veikumu un paskatījās spogulī uz saviem nu jau spilgti sarkanajiem matiem,- Nevaru pierast pie tā, ka esmu sarkanais ķobītis.

-Zināji, ka agrāk raganas dedzināja, jo viņām bija sarkani mati?- es skaļi pasmējos un draudzene mani viegli iebukņīja, it kā tēlotu aizvainoto. Dramatiski paberzēju sāpošo plecu un piegāju pie letes, lai samaksātu frizierei par pakalpojumu. Mani blondie mati bija savīti vainagā uz pakauša un priekšējās šķipsnas bija ieveidotas ar lokšķērēm, tā, ka tie vijīgi krita pāri pleciem. Šur tur friziere bija ievijusi kādu baltu ziediņu, kas izskatījās tā, it kā es tikko būtu iznākusi no pļavas. Man bija pat žēl domāt par to, ka frizūru nāksies izjaukt.

Samaksājām frizierei un iegājām beķerejā pāri ielai. Elīza nolika somu pie galdiņa pie loga, kamēr es piegāju pie letes un paņēmu rokās smalkā ādas vākā iešūto ēdienkarti.

-Man baltu kafiju un rupjmaizes kārtojumu,- draudzene uzlika rokas man uz pleciem un skatījās ēdienkartē. Pamāju ar galvu un pievērsos aiz letes stāvošajai meitenei.

-Tā, man būs piena kokteilis un zemeņu zupa,- es pateicu pasūtījumu,- Un arī baltu kafiju un rupjmaizes kārtojumu,- es piebildu. Meitene aši pierakstīja pasūtījumu un lūdza, lai uzgaidām. Apsēdāmies savās vietās un es ielūkojos savā maisiņā, uzreiz pasmaidīju.

-Tu to kleitu piekar sev pie sienas,- Elīza īgņojās,- To vien redzu, kā tu iebāz šņukuru maisā un smaidi tā kā kakā iekāpusi,- draudzene pasmējās un es viņai iemetu ar salvetēm. Elīza veikli izvairījās un no sava maisa izvilka viņas kleitu. Elīza bija iegādājusies zaļu, garu vakarkleitu, kura bija no šifona un, kas, manuprāt, bija skaistākais, bija tas, ka tērps zaigoja visos zaļajos toņos un svārku lejasdaļā bija skaisti izšūtas auduma rozītes, kas it kā pazuda zaļajā audumā, bet vienlaikus to papildināja. Es turpretī iegādājos gaiši zilu vakarkleitu ar izšūtiem fliteru ziediņiem, kas kopumā atgādināja kleitu no pasakas par „Pelnrušķīti”, kā Elīza izteicās. Viņai pat nebija nojausmas, cik tuvs viņas minējums bija.

-Kad tu tiecies ar šiem?- draudzene pavaicāja un paņēma paplāti no oficiantes. Sadalījusi ēdienus, draudzene „ieurbās” savā telefonā.

-Tūlīt,- es pateicu un izņēmu telefonu no somiņas. Atvēru īsziņu sadaļu un abiem puišiem uzrakstīju pa īsziņai ar tekstu „Pelnrušķīte, skrienot pa kāpnēm, pazaudēja kristāla kurpīti. Kurš to atradīs, tas viņu apprecēs”, un nospiedu „nosūtīt’. Tagad atlika tikai gaidīt.

241 2 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Nākamā nodaļa: fināls!

2 0 atbildēt

Kādēļ tu visu ļoti sasteidz? Stāsts tiešām ir lielisks,bet pēdējās nodaļas ir ļoti sasteigtas un īsas

1 0 atbildēt

Kad nākošā? Žēl, ka tik ātri viss.

0 0 atbildēt