local-stats-pixel fb-conv-api

Šī nav brīnumzeme,Alise (16)9

-Kas tas tāds vēl bija?- Justs prasīja, stāvot man blakus.

Izdomāju spēlēt līdzi.- Mans draugs.-

-Nu kā tad. Vismaz tu melot būtu iemācījusies,- Justs noņirdza un atgriezās pie saviem draugiem. Sakodusi zobus devos uz tramvaja pusi un apsēdos pieturā uz soliņa. Man nepatika staigāt tumsā un vēl būt vienai, bet es sapratu, ka zvanīt kādam un lūgt, lai atnāk man pretim būtu pavisam bērnišķīgi, turklāt tāpat šis vakars bija briesmīgs. Man nebija jakas un nācās iztikt ar plāno džemperīti, ko biju uzvilkusi no rīta. Es biju dusmīga uz Justu par viņa vienaldzīgo attieksmi un dusmīga uz Rihardu par viņa noslēpumainību un bravūrīgo muti. Un kas bija vēl ļaunāk- mans telefons grasījās izlādēties, atstājot mani bez mūzikas kā glābiņa. Centos maksimāli ievīstīties džemperītī, tomēr, lai kā es censtos, man klabēja zobi. Piecēlos kājās un piegāju pie pieturas staba, uz kura esošās plāksnes bija uzrakstīti laiki, kad tramvaji kursē. Velns, kaut es zinātu, cik bija pulkstenis! Sabāzu rokas piedurknēs un sāku lēkāt uz vietas, lai kaut mazliet sasildītos.

-Ņem jaku,- mani izbiedēja Riharda balss un es apcirtos otrādi. Puisis skatījās uz mani ar nelielu smaidu lūpās. Pār viņa roku bija pārkārta pēc izskata bieza jaka, kurā ātri varētu sasildīties,- Nu ņem taču..- puisis panācās tuvāk un pasniedza man jaku. Pats viņš bija ģērbies melnā mētelī, kas viņam izskatījās lieliski. Novērsos no viņa un uzvilku jaku mugurā. Nodevīgie zobi tomēr turpināja klabēt un es centos uzpūst gaisu nosalušajām plaukstām.

-Nāc nu, nekautrējies,- Rihards mani pievilka sev klāt un ievilka apskāvienā,- Ieliec savas rokas man kabatās. Tā ātrāk sasilsi.- puisis atspieda zodu pret manu galvu,- tu taču varēji nosalt, muļķa meitēn!

-Gan jau transports nāktu..- es drebošām lūpām noteicu un pieglaudos viņam ciešāk. Man bija pavisam vienalga, kas viņš bija, kāpēc viņš te bija, man bija svarīgi tas, ka man ir silti un es jutos droši, ka ar mani kāds bija. Divkārt pateicīgāka es biju par to, ka tas bija Rihards.

-Kur tu dzīvo?- puisis noprasīja un es jutu, ka viņš mani pieglauž sev vēl tuvāk, kad vējš sāka pūst stiprāk.

-Pārdaugavā,- es nomurmināju viņam pret plecu un nošņaukājos. Burvīgi.

-Es tevi aizvedīšu mājās, tu jau esi apslimusi,- Rihards mierīgi noteica un mēs atrāvāmies viens no otra, lai iekāptu transportā. Apsēdos pie loga un centos sevī sameklēt to siltumu, ko manī radīja Riharda tuvums, bet pašai man tas neizdevās. Puisis mani bez problēmām iecēla sev klēpī un piekļāva klāt, lai sasildītu.- Tu esi tik mierīga, ka esmu pārsteigts. Citas bēgtu prom kliegdamas, bet tu izbaudi, ka tevi sasilda.

-Man vienkārši mēdz briesmīgi sāpēt plaušas, kad man ir auksti un tu mani paglābi no tās sajūtas, paldies tev par to..- es nomurmināju un pievēru acis.

-Ei, mosties,- Rihards mani pamodināja un es paskatījos pa logu. mēs bijām atbraukuši līdz pieturai „Grēcinieku iela”. Izstaipījos un piecēlos kājās. Miega valgi vēl nebija beigušies un es nevis gāju, bet steberēju Rihardam blakus.- Es neesmu vēl dzirdējis tavu vārdiņu..- puisis sačija un saņēma manu roku savējā. Izkāpām no tramvaja un devāmies Vecrīgas virzienā.

-Alise,- es aizsmakušā balsī noteicu un noklepojos. Sajutu sāpes kaklā un centos neraudāt.- Au...- sāpēs novaidējos un pieskāros kaklam.

-Ieiesim aptiekā,- Rihards iegāja aptiekā un vilka mani sev nopakaļ,- Labvakar, jums būtu zāles pret saaukstēšanos?

Tālāko es neklausījos. Vienkārši stāvēju, atbalstījusies pret Riharda plecu un centos neatslēgties turpat uz vietas.

-Iedod man savu telefonu,- Rihards teica, kad izgājām no aptiekas.

-Priekš kam tev?-

-Tevi vajag aizvest mājās. Tu tūlīt atslēgsies, sauc numuru,- puisis izņēma savu telefonu un pacietīgi pagaidīja, kamēr nosaukšu ciparus.- Labvakar, te zvana jūsu meitas treneris,- Rihards sasveicinājās ar manu tēvu,- lieta tāda, ka Alise pārsala ārā un izskatās, ka būs noķērusi gripu. Viņa ir bāla un izskatās, ka viņai aug temperatūra. Vai jūs varētu viņai atbraukt pakaļ? Neesmu drošs, vai varēšu viņu aizstiept viens pats... labi, jā, skaidrs. Mēs esam pie „Veselības centra”, es viņai iegādājos zāles, lai iedzer un sasildās.- īss pārtraukums,- Jā, protams. Nē, nevajag. Labi, es pagaidīšu. Visu labu,- viņš atvienoja sarunu un atkal mani apskāva.

-Treniņš atcelts,- viņš sarūgtināti noteica un es aizvēru acis. Jau nākamajā brīdī mani pārtvēra tētis un noguldīja uz mašīnas pakaļējā sēdekļa, bet, pirms atkal aizmigu, dzirdēju, ka abi runā par mani. Biju par vāju, lai saklausītu, ko tieši. Mani iemidzināja Riharda jakas smarža

283 2 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000

Ok, tie, kas gāž iekšā mīnusus,kāds jums no tā ir labums? Ja jums nepatīk stāsts,džīzaz kraist,nu nelasiet, neapgrūtiniet sevi. Ja mēģinat man sabojāt dienu ar negatīvu balsojumu- tas neizdosies,jo es rakstu savam priekam un tas ir tikai mans hobijs,kas,kā manāms,patīk arī citiem. Treškārt,kā vienā filmā teica, "ja nevari pateikt neko jauku, nesaki neko". Kaut kā tā. c:

17 0 atbildēt

Šodien būs vēl kādas daļas?

6 0 atbildēt

Ahhhh....man tiešām tik ļoti patīk šis stāsts!!!emotion

6 0 atbildēt

awiiiii tik ideāla daļa , gaidu nākamo ;))

2 0 atbildēt

vnk burvīgi. :) ļoti patīk šis stāsts.

2 0 atbildēt

Foršs stāsts . (:

2 0 atbildēt

Dievino šo stāstu , nevaru sagaidīt nākošās !!!

1 0 atbildēt