Shadow 55

Dažu iemeslu dēļ stāsta nosaukums tika mainīts! ;) Jauku lasīšanu!
Jūsu - Aleksaaa01

Pēc sestās stundas aizrakstīju Laurim, lai pakaļ nebrauc, jo pieteikšos pulciņam. Viņš kā vienmēr ir saprotoš.
Sēžu pēdējajā stundā - angļu valodā. Šī stunda man ļoti labi padodas un patīk, ttāpec izvēlos sēdēt viena pati. Skolotāja Alksniņa liekas jauka, taču daži saka, ka viņa ir ragana. Varbūt pret citiem, kas nemācās, taču pret mani viņa ir jauka.
Es nevaru sagaidīt, kad varēšu iet pieteikties furbolam. Man tik ļoti patīk šis sporta veids. Futbolu jau spēlēju kopš piecu gadu vecuma.
Atskan zvans ko šoreiz negaidīju, jo man patika šī stunda. Es lēni sakravāju somu. Ar smagu nopūtu devos uz garderobi, kur mani jau gaida Sems. Viņš man silti uzsmaida un pienāk klāt.
-Es brīdinu! Skolotājs nav no tiem jaukākajiem! - viņš nopietni pasaka. Es tikai paraustu plecus un sekoju puisim. Viņš mani ved uz lielo sporta zāli. Šeit man vēl nav bijusi neviena stunda, bet Sems mani pa šejieni izvadāja.
Zāli ir daudz izskatīgu un trenētu puišu. Var redzēt, ka neņem kuru katru. Esmu pavisam apņēmusies tik iekšā furbolā, bet ja netikšu tad treneris cietīs. Pati pie sevis pasmējos par šo domu.
Ieejot zālē visi skatieni tiek ppieversti man.
-Sem, atkal kādu zaķi līdzi atvilki? - kāds puisis no komanads apsūdzošā balsī āiesaucās.
-Nē, čalīt, es būšu tava jaunā komanadas biedrene -sakrustojusi rokas uz krūtim, izaicinoši paskatījusies uz puisi, noteicu. Viņš tikai ppasmīnēja un pienāca man tuvāk.
-Saulīt, tu netiksi iekšā - viņš pašpārliecināti noteica.
-Saderam, ka tikšu? - es izaicinoši jautāju un pastiepu roku viņam pretī. Viņš to veikli paspieda un noteica
-saderam- paspiedis roku aizgāja pie savas komandas, tāpat darīja arī Sems.
Drīz vien atnāca arī treneris.
-Kurš tad tevi atvilka paskatīties? - viņš smīkņājot jautāja.
-Neviens, atnācu pieteikties komandā - viegli noteicu.
-Ak tā -viņš novilka. - Kāda ir tava pieredze futbolā? - viņš pajautāja kritiski mani nopētot.
-Nu spēlēju futbolu no piecu gadu vecuma. Iepriekšējā skolā trīs gadus pēc kārtas biju kapteine, taču dažu apstākļu dēļ nācās pārcelties šurp - izstāstīju un redzēju, ka treneris pabrīnās.
-Tu esi Noelaina, vai ne? - viņš pajautāja.
-Jā -es apstiprināju.
-Atceros kā pret jūsu komandu spēlējām un pamatīgi zaudējām - trneris izskatījās aizdomājies.
-Tātad esnu pieņemta? - jautāju.
-Jā, protams, kāda runa -treneris uzreiz iesaucās, un es laimīgi pasmaidīju.
Sataisīju bēdīgu sejas izteiksmi un gāju pie puisi no komandas, ar kuru noslēdzu derības. Ieraugot manu sejas izteiksmi, viņš pasmīkņāja. Es piegāju pie viņa un pieliecos pie viņ auss.
-Tu zaudēji!- apmierināti noteicu un vēroju viņa sejas izteiksmi. Tā bija izbrīnīta un šokēta.
-Tevi pat nepārbaudīja - viņš šokētie noteica un tagad man tika pievērsti visi skatieni.
-Prieks iepazīties! Noelaina, Aleksandra 3. vidusskola- noteicu un tagad pārsteidzu visus.
-Nopietni? - iesaucās kāds cits no komandas.
-Izskatās, ka jokoju? - apmierināti noteicu, un tad jau pienāca treneris un lika visiem iesildīties izņemot mani, jo man nav sporta tērps.