local-stats-pixel fb-conv-api

Shadow 41

78 0

Daudziem nepatīk modinātāja skaņa, bet man gan tā patīk. Tā vēsta, ka ir jāceļas un tevi gaida jauns dienas sākums. Tev jāizdzīvo šī diena, kas tev dota ar bēdām vai prieku. Modinātājs tevi izrauj no fantāzijas pasaules un liek dzīvot savu īsto dzīvi. Tie ir iemesli, kāpēc man patīk modinātājs, tas vesta, ka jāsāk jauna diena.
Ar smaidu sejā es pieceļos un paņemu jau noliktās drēbes. Es pieesju pie vecāku fotogrāfijas, sasveicinos ar viņiem. Varbūt tas liekas dīvaini, bet man paliek vieglāk. Esmu tikusi pāri bērēm, tāču viņus es nekad nezimirsīšu.
Esmu apģērbusies, tāpēc eju uz virtuvi, kur jau Lauris brokasto. Viņš ar vieglu rokas kustību norāda uz brokastīm, kas domātas man. Es viņam uzsmaidu.
-Tu izskaties skaistāk, kad smaidi! -viņš ar smaidu sejā nosaka.
-Paldies! Es to nesen sapratu! - jaitri nočivinu. Varbūt man jāatsāk priecāties par to, kas man ir palicis? Droši vien vecāki to būtu vēlējušies.
Kad paēdu brokastis, es paņemu somu un eju uz Laura mašīnu, kurā viņš jau sēž. Atveru durvis un iekāpju priekšpusē. Mašīna sāk braukt normālā atrumā, lai nenotiktu negadījums. Es veros ārā pa logu, caur kuru īsti neo nevar saredzēt, jo skatu aizmiglo baltās sniegpārslas, kas noklāj tumši tonēto stiklu. Tās viegli un ātri izkūst nonākot uz stikla un notek lejā.
Man nemanot esam jau pie skolas, tāpēc atvados no Lauri un izkāpju no mašīnas. Izkāpjot es ieelpoju svaigo gaisu un ļauju, lai sniegpārslas izkūst uz maniem brūnajiem cimdiem.
Atskan zvans, un es esmu tieši pie klases durvīm, kur jau stāv visi pārējie. Pēc neilga laika arī atnāl skolotāja un atslēdz kabineta durvis. Klasē ieeju pati pēdējā, lai redzētu, kuri soli ir brīvi, kur ne.
Klasē ir tikai viena brīva vieta, blakus tumšmatainai meitenei, tāpētu arī tur arī eju.
-Ja tev nav iebildumi, es te sēdēšu, jo citur nav vieta! - es kautrīgi un klusi nosaku.
-Sēdi - viņa paraugoties uz mani nelaipni attrauc. Ieraugot viņas seju, man liekas, ka tās ir mana māsīca Marta, bet tā nav, jo viņa ir laipna un gara, turpretim šī meietne ir īsa un nelaipna.
Es nedroši atvelku krēslu un apsēžos. Skolotāja liek atvērt grāmatas kaut kādā lapaspusē, bet kurā es nezinu, tāpēc vie kārši atšķiru kaut kur.
-Kā tevi sauc? -es kautri pajautāju. Man ļoti interesē viņas vārds, jo viņa mani kaut kā piesaista.
-Elza - viņa atbild, aatkal nelaipni, tāpēc es vairāk neko nejautāju.
Pa galvu man sāk maisīties Marta. Man ļoti interesē, kur viņa ir palikusi. Viņa jau veselu gadu ir pazudusi, es vēlos viņu atrast, taču katru reizi mani kaut kas attur, bet šoreiz esmu stingri nolēmusi viņu atrast.
Atskanēja zvans, es nebijau gaidījusi, ka tas tik ātri noskanēs. Laikam biju aizdomājusies par tālu, bet tas nekas. Tagad jāatceras, kur atrodas matemātikas kabinets. To es atradu viegli, jo atceros, kur Sems mani veda vakar.
Atveru vieglās matemātikas kabineta durvis un ieeju iekšā. Ir diez gan daudz brīvas vietas pagaidām, bet es aizeju apsēsties blakus Semam.
-Sveiks!- smaidot sasveicinos ar puisi. Viņš paskatās uz manu pusi un uzsmaida.
-Sveika! -Viņš nnosaka.
-Šeit ir brīvs? -nosaku cerībā, ka taā vieta ir brīva.
-Jā, droši sēdies! - viņš laipni nosaka un atgrūž krēslu, lai varu apsēsties. Jūtu, ka uz mani skatās daudzas meitenes, bet es esmu iemācījusies tos ignorēt jau iepriekšējā skolā. Es taču tikai apsēžos blakus puisim.
-Sem? - es ppieveršu puiša uzmanību, kurš kaut ko skricelēja kladē. Viņš paceļ galvu un ppaskatās uz mani.
-M?
-KKādi ir papildus pulciņi jūsu skolā? - es painteresējos.
-Gribi pieteikties kaut kur? - puisis man uzdod pretjautājumu.
-Jā, gribās kaut ko papildus patrenēties, lai nav tikai skola mājās - atbildot uzsmaidu puisim.
-Nu mums ir šahs, dambrete, teātris, teātra sports, koris, volejbols, fultbols, ielu vingrošana, basketbols, skolēnu parlaments, tautiskās un modernās dejas. Tas jau laikam viss. - puisis nosauc visu, un es pabrīnos.
-Jums ir tik daudz iespējas - esmu tiešām pārsteigta par plašo izvēles klāstu.
-Nu kā dzirdēji - Sems vēsi atbild, taču pasmaida.
-Tād es pieteikšos....hmmmm... Futbolam - priecīgi atbildu, jo futbols man tiešām patīk.
-Futbolam? - puisis pārsteigti jautā.
-Nu ja - es atteicu kā pašsaprotamu lietu.
-Nu nezinu vai tevi ņems. Tu būsi vienīgā meitene, un tur visi nemaz netiek, kas grib. Tev būs visādas pārbaudes jāiziet. Šeit tas ir nopietni - puisis nopietni paskaidro.
-Tas nekas. Es iziešu! Iepriekšējā skolā es biju kapteinu un vienīgā meitene! - ppriecīgs paskaidroju un Sems pabrīnās.
-Nu labi, es arī esmu komandā. PēPēc stundām satiekamies. Aiziesim tevi pieteikt! - puisis pasaka tieši tad, kad atskan zvans uz stundu. Es ļoti priecājos, jo futbols ir mana sirdslieta!

78 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

emotion 

0 0 atbildēt