local-stats-pixel

Septiņpadsmit(9)0

Mani plakstiņi palika smagi un es lēnām iemigu.Sapņoju par kādu zēnu un meiteni viņam pie rokas.Zēns deva roku man ,bet šī meitene viņam to neļāva

-Kā jūs jūtaties šodien?-mani pamodināja kādas melnādaina sieviete.Viņa smaidīja un es arī izmocīju vārgu smaidu.

-Viss kārtībā, amnēzija taču ir ārstējama?-jautāju , kā piecgadīgs bērns.

-Protams, saulīt , tevi pierakstīs pie psihaloga un tu visu atcerēsies- viņa pasmaidīja, pasniedza man ūdeni un zāles.Pasmaidīju un iedzēru zāles. Man bija lauzta roka un divas lauztas ribas,un paldies Dievam,ka man bija ķivere.Ja nē es nemaz negribu iedomāties , kas būtu ar manu seju.Manī bija tik daudz pretsāpju tablešu , ka jutos kā narkomāne.Mani plaksti atkal vērās ciet un es devos pie miera.Es atkal redzēju to pašu zēnu ar meiteni , es to vairs nevarēju izturēt.Piespiedu pogu ar kuru izsaukt māsiņu.

-Varētu pasaukt manu brāli?- es klusi vaicāju.Māsiņa izgāja pa durvīm un pasauca brāli. Viņš ienesās pa durvīm un teica-Kas ir , mās?-

-Es sapņos redzu , kādu zēnu , kas viņš ir?!-Es uzzīmēju kā viņš izskatās un uzzīmēju arī meiteni.

-Tas ir Kārlis, bet kas tā par meiteni es nezinu.-viņš apjucis teica un spieda kādu nummuru.Telefona sarunu es nedzirdēju vien dzirdēju ,ka brālis teica-Labi, gaidam.-

Māsiņa atnesa man zupu un lika brālim iet ārā.Bija diezgan grūti ēst , jo zupa ļoti dedzināja , kaut nebija karsta. Padzēros ūdeni un palūdzu lai pasauc ,Terēzu.Viņa aši ieskrēja pie manis un apsēdās uz gultas malas, un ar cerību skatījās man acīs.Nopētīju viņu un mēģināju atcerēties , bet nekā.

-Kas tu man esi?- es jautāju , kad joprojām neko neatcerējos.

-Tava labākā draudzene , mēs dzīvojam vienā dzīvoklī-viņa vīlusies noteica.Es nespēju viņu atcerēties,tādēļ palūdzu lai viņa iet ārā .Pēkšņi sajutu asas sāpes locekļos un iekliedzos , atskrēja māsiņa un ielaida kārtējo zāļu devu.Es laidos lēnā miegā un sapnī es redzēju to pašu cilvēku . Atmodos un sāku kliegt, man bija apnicis tas cilvēks sapnī. Pēkšņi palātā iekrēja brālis, Liza, tētis ,Terēza.Es iekritu brāļa apskāvienos.

-Kas viņš ir?? Man viņš rādās sapņos katru reizi , kad iemiegu! -es kliedzu un viņš mani apķēra .Pēkšņi atmiņā uzplaiksnīja daudz skaistu rožu un kā šī Terēza man pasniedz kapučino ar zefīriem.Ārste atnāca pie manis ielaida nomierinošas zāles un lika visiem doties prom.Es iemigu un es nesapņoju par viņu, vien par putniem kuri lidoja augstu jo augstu un sapņa beigās tie sadega kopā ar sauli..Kad ss pamodos jutos jau daudz labāk. Pie gultas uz dīvāniņa sēdēja zēns no sapņa un viņš turēja manu roku

-Kā tevi sauc ,kas tu esi?- es cik vien mierīgi jautāju lai neizbiedētu viņu

-Kārlis, tavs ... paziņa- viņš domīgi noteica.

-Kāpēc es tevi redzu savos sapņos?Tu nevari būt vienkārš paziņa jo tu man sniedzi ļoti daudz skaistu rožu .-es ienīdu to ,ka viņu neatceros jo viņš likās jauks.

-Es tevi mīlu, bet tu mani neatceries- viņš vīlies teica .Aizvēru acis centos kaut ko atcerēties , bet nekā.Man sāpēja tas , ka viņš mani mīl , bet es viņu nezinu

112 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000