Kad sāka trūkt enerģijas mainīju skriešanas ātrumu līdz apstājos.Lēnā solī devos uz māju pusi.Ārā jau bija uzlekusi saule,putni priecīgi čivināja un rīt jau jāiet uz skolu.Pēdējais gads un tad brīvība.Iekāpu liftā ,uzspiedu attiecīgo stāvu un sāku domāt, ko darīšu pēc skolas beigšana.Lifts ātri uzbrauca augšā un skaļais tikšķis iztraucēja manas pārdomas.Pie durvīm stāvēja Kārlis.Jēzus Marija viņam jāierodas tieši tādā brīdī ,kad man viss ir pus līdz ideāli.Viņš nepacietīgi zvanīja pie durvīm līdz pie tām pienāca Adrians.
-Kur Anete ir?-viņš taisījās iet iekšā līdz ieraudzīja mani.Viņš izvilka revolveri un viņa skatiens šaudījās ,kā jukušajam.
-Vai nu tu nāc ar mani,vai tavs draudziņš mirs- viņš uzkliedza man.Skatījos uz Adrianu un gaidīju ,kad viņš kaut ko izdarīs.
-Anete,lūdzu-Kārlis nokrita ceļos un šajā brīdī viņš izskatījās pēc maza bērna ,kurš nezina ko darīt.Adrians lēni nāca man tuvāk,bet Kārlis to dzirdēja un izšāva.Adrians saķēra savu plecu ,bet joprojām nāca tuvāk.Kārlis pagriezās pret Adrianu un ielaida vēl vienu lodi viņa ķermenī .Ar visu spēku iesitu Kārlis pa žokli un ierocis viņam izkrita no rokām.Viņš pats nokrita zemē un sāka lamāties.Labi ,ka mums nebija kaimiņu kuri šo varētu redzēt.Virzījos pretī Adrianam un instinktīvi skatījos uz Kārli lai viņš nepieceļas.
No dzīvokļa izskrēja Marks ar Terēzu.
-Cietušais divas šautas brūces- Marks runāja ātri un tālāko es nedzirdēju,jo kāds mani ienesa dzīvoklī un tur arī aizmigu.Ilgi pagulēt nevarēju uztraucos par Adrianu.Piecēlos no gultas un devos uz vannas istabu.Iegāju dušā un stāvēju ,kādas divdesmit minūtes zem aukstas ūdens šalts.Pēc dušas nejutos savādāk ,biju nogurusi.Gribēju vismaz nedēļu padzīvot mierīgi.Uzvilku savus melnos šortus,Adriana kreklu un devos paēst.Lielas apetītes nebija,tādēļ no ledusskapja paņēmu tikai jogurtu un uztaisīju vienu siermaizīti.Pa durvīm ienesās Terēza.
-Asins pārliešana.-viņa aizelsusies teica.
-Lēnāk un vēlreiz.
-Adrianam steidzami. vajag asins pārliešanu.Tu vienīgā deri jo tev ir b negatīva-viņa runāja diezgan ātri,bet sapratu par ko ir runa.Ātri pārģērbos un devāmies lejā.Pie durvīm mūs sagaidīja brālis.Nedomājot apsēdos priekšā un apskāvu brāli.Pēc neilga brīža bijām klāt un ātri skrējām iekšā.Brālis norādīja uz palātas durvīm.Adrianam visur bija vadi un tas skatu padarīja vēl šausmīgāku.
-Anet?-viņš pavēra acis un es satvēru viņa roku.No iedomīgā un lepnā puiša vairs nebija ne miņas.
-Es tev neļauju ziedot asinis,dzirdi?-viņš saspieda manu roku un vārgi lūkojās manās acīs.
-Nē,es tās ziedošu tev-es noteicu un taisījos prom,bet viņš turēja manu roku .
-Tev tā pat nav astoņpadsmit- viņš iesmējās un tas mani nokaitināja.Iznesos ārā pa palātas durvīm un devos pie ārstējošā ārsta.Tas bija tas pats kur ārstēja mani.
-Sveika,Anete,kā tev iet?-viņš uzsmaidīja
-Viss kārtībā, es gribu ziedot asinis Adrianam Šovam.-strikti noteicu
-Tev nav astoņpadsmit ,piedod-ārsts mani uzlūkoja un biju gatava spert zemes gaisā.Mans draugs ir tulīt nomirs,bet es nevaru ziedot savas asinis.Idioti..
