-Viss būs labi-viņš nočukstēja .Lēni es devos pretī Kārlim.Nostājos viņam blakus un viņš pasniedza koferi Adrianam.Kārlis sniedza man roku , lai kāptu viņa mašīnā.Es nezināju, ko darīt.Sāku kāpties uz atpakaļ un mani saķēra Adrians.Mēs abi iekāpām mašīna un braucām prom.Pa atpakaļ skata spoguli redzēju, ka Kārlis mums dzenas pakaļ.
-Piesprādzējies ,princesīt-viņš noteica un uzņēma ātrumu.Viņi abi,kā mazi bērni traucās viens otram līdzās.Adrians brauca tik mierīgi, viņš turēja stūri ar vienu roku it kā viņam tā būtu kārtējā bērnu spēle.Ar katru brīdi attālums starp mašīnām samazinājās
Kādā šķērsielā Kārlis nogriezās un Adrians samazināja ātrumu,bet pēc brīža nogrieza mums ceļu un nebija vairs kur sprukt.Adrians uzsita pa stūri un pie sevis nolamājās.
-Ar tevi vienas vienīgas problēmas!-viņš uzkliedza.Izkāpu no mašīnas un ātri skrēju prom pa asfaltu.Man par laimi pretī brauca kāda sieviete un es viņai māju lai apstājās
-Varat aizvest?-izmisīgi lūkojos viņā .
-Protams,sēdies.-viņa piekrita un es ātri iekāpu mašīnā,un nosaucu ielu.Sāku raudāt, ka visi mani ir nodevuši, bet pēc brīža noslaucīju asaras.
-Kas noticis?-viņa silti uzsmaidīja un jautāja.
-Sapratu,ka varu uzticētie tikai sev.- lūkojos atpakaļ skata spogulī,kur vēl varēja redzēt Kārļa un Adriana mašīnas.Pēc brīža jau bijām klāt un es ātri skrēju augšā.Ieskrienot dzīvoklī nokliedzos
-Jūs neticēsiet ,kas ar mani notika-sajūsmināta reizē sāpināta noteicu.Visu sīki viņiem izstāstīju vēl ar skaņas specefektiem un smējāmies vēderu turēdami.Beigās pilnai jautrībai ,kā maza meitene noteicu
-Un jā, es pirkšu sev mazu mopsīti- noteicu un lepni aizgāju padzerties. Terēza atnāca uz virtuvi un vilka mani parunāties uz balkona.
-Es nezinu vai to varēšu-viņa apsēdās uz balkona margām un aizdedza cigareti.
-Stulba paliec?-aši paņēmu cigareti un pārsviedu pāri margām.
-Piedod,man ir liels stress.-viņa nobirdināja vienu asaru.
-Ko tu vispār čīksti? Man nekad nebūs bērni , bet tu te pinkšķi- bija pretīgi ar viņu runāt ,dēļ šīs attieksmes.Atstāju viņu vienu un devos uz istabu.Iegūlos gultā un pa milzīgo logu lūkojos debesīs.
-Mam, kāpēc es?-klusi pie sevis noteicu un sāku raudāt.Pēkšņi iezvanījās Adrians.
-Ko tu gribi?- centos apslēpt asaras.
-Beidz raudāt, es tev visu paskaidrošu- likās ,ka viņš par mani zin visu.
-Atved manas mantas un tiekamies pludmalē.- noliku un gāju ģērbties.Uzvilku sporta bikses un zilo krekliņu.Ieejot viesistabā pamāju brālim un viņš saprata ,ka kaut kas nav tā.
-Kas noticis,mazajai māsiņai?-viņš piesteidzās klāt un samīļoja.
-Vēlāk-klusi noteicu un izgāju pa durvīm.Devos lejā pa trepēm ar kājām un nonākot lejā Ieliku ausīs austiņas ,un uzslēdzu „Pentatonix” un sāku skriet.Sapinos domās un uzskrēju virsū savam klases biedram,tam ko toreiz redzēju.
-Sveika, kur tad tu tā?- viņš jautri noprasīja un no viņa vilka pēc zālītes.Skaisti, nez man daudz tādu klases biedru?
-Sports-uzsmaidīju un skrēju tālāk.Drīz biju nonākusi pie veikaliņa un nopirku ūdeni.Tālāk gāju kājām,jo biju nogurusi.Pie pludmales stāvvietas redzēju Adriana melno bmw. Noskaņojos tikai paņemt mantas ,uzklausīt un doties prom.Devos lejā pa celiņu un tur viņš stāvēja.Mantas cerams bija mašīnā.
-Sveiks-noteicu ejot viņam tuvāk.Viņš aicināja apsēsties uz soliņa un es jutu, ka šī nebūs īsa saruna.Pasmaidīju , bet saglabāju savu maitas imidžu.
