Es centos elpot vienmērīgi lai sāpes mazinās un likās ka kāds plēstu tevi no iekšienes.Es ieķēros Terēzas rokā , tik stipri lai viņa saprastu , ka sāp.Viņa ieraudzīja manu stiklaino skaitienu un noraudātās acis, un uzreiz zvanīja ātrajai palīdzībai.Es nekustējos un centos lieki neelpot .Viss pārējais bija miglā tīts jo es zaudēju samaņu.Pamodos slimnīcā un es atrados tajā pašā palātā , kur pagājušo reizi.Es smagi nopūtos un paskatījos uz savām rokām un vēderu.Tur bija šuvuma pēdas. Es piespiedu palīdzības pogu.Atkal palātā ienāca Doloresa. Viņa mani pazina un uzsmaidīja
-Man bija operācija?-es klusi jautāju un joprojām skatījos uz vēderu.
-Tev bija audzējs vēderā , bet to izoperēja- viņa apsēdās uz manas gultas un pasmaidīja.Es brīdi neaptvēru , kas notiek un apstulbusi sēdēju.Līdz viņai bija cits izsaukums un viņa devās tālāk.Palātā ienāca Terēza un apķēra mani.
-Tu zini , ka man būs sirmi mati?!- viņa iesmējās , bet cik vien nopietni varēja teica.Es tēloju nokaunējušos un mēs abas iesmējāmes.Brīdi parunājām un tad viņa ieminējās ,ka uzgaidāmajā telpā ir Kārlis un Dāvis.
-Es negribu viņus redzēt, lai salīgst savā starpā tad var nākt-
-Labi es aiziešu uz netālo kafejnīcu ko atnest?-viņa laipni jautāja
-Jā, šokolādi un apelsīnu sulu- viņa pasmaidīja un aizskrēja. Pēc brīža pa durvīm abi reizē nāca Kārlis ar Dāvi un atkal gandrīz sakāvās.Skatījos uz viņiem un domāju .Kārlis ir cilvēks kurš man patīk, bet Dāvis ir tikai draugs. Es nezinu kuru laidīšu sev klāt man ir vajadzīgs laiks.Viņi apsēdās katrs savā palātas stūrī un centās pievērts manu uzmanību
-Zēni, lūdzu sadodieties rokās un sakiet , ka vairs nekausieties-es skatījos un centos būt nopietna ,kaut gan nāca smiekli.Sākumā viņi pat nedomāja par to, bet tad kad es iekrekšķējos viņi abi atvainojās viens otram .
-Daudz labāk ,tagad lūdzu izejiet- es noteicu un izlikos , ka iešu gulēt. Viņi taisījās , kaut ko teikt , bet tā arī nepateica un palātā ienāca meitene no sapņa un viņai bija mazs vēderiņš. Viņa apķērās apkārt Kārlim un noskūpstīja to.Tad viņa pienāca pie manis un apskāva.
-Kārlis man neteica , ka viņa māsīca ir tik skaista.Prieks iepazīties, Elza-viņa man sniedza roku un es to satvēru .Man acīs lēnām riesās asaras, kā viņš tā varēja. Es pēkšņi atcerējos brīžus ar Kārli un tas sapēja vēl vairāka, ka viņš tā teica.
-Ej, prom es tevi vairs negribu redzēt-es skatījos uz Kārli un centos neraudāt kamēr viņš te bija.Elza nesaprata , kas notiek, bet viņa vilka Kārli prom.
-Es tev visu paskaidrošu - viņš jau bija pie durvīm un Elza viņu izvlika ārā.Dāvis man piesteidzās klāt un apķēra.Es raudāju , raudāju visu ārā , visas dusmas.Tā raudājusi es nebiju sen.Man nebija kauns raudāt, jo man tas sen bija vajadzīgs. Labi , ka Dāvis neko neteica vien ik pa brīdim noslaucīja manas asaras.
-Paldies - es klusi noteicu un gandrīz atkal sāku raudāt.
-Neraudi, tava skropstu tuša ir pārāk dārga lai raudātu- viņš centās mani uzmundrināt un es iesmējos.
