http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-49-dala/734956
Kristers mazliet sazvārojās, bet tad atspiedās pret stenderi un noturēja līdzsvaru. Rokā esošā pudele atsitās pret metālu un nodzinkstēja. Semai bija jāatzīst ka Kristeru šādā stāvoklī viņa vēl nebija redzējusi.
- Principā es vienkārši ierados Tevi apraudzīt.
Semas sejā parādījās neviltots izbrīns.
- Tu. Mani. Apraudzīt?
Nākamajā brīdī viņa atmeta galvu un skaļi iesmējās.
Beigusi smieties, viņa palūkojās uz Kristeru, kurš izkatījās manāmi neapmierināts par Semas smiešanos.
- Kāda velna pēc gan Tev vajadzētu mani apraudzīt, Krister?
Kristers pielieca galvu, izstiepa lūpas un šķita kaut ko svarīgu pārdomājam.
- Nūūū, kaut vai tāpēc ka mēs bijām diezgan ilgi kopā un Tu man neesi vienaldzīga.
Semas uzjautrinājumu aizstāja aizkaitinājums.
- Krister, es nezinu, nesaprotu un, principā, arī nevēlos zināt kāpēc Tu šodien šeit atrodies. Katrā gadījumā, Tev būtu jāpošas mājās. Tev ir sieva un maziņš bērniņš. Tu viņiem esi vajadzīgs. Par mani neuztraucies, man viss ir kārtībā.
Kristers pasmīnēja.
- Jā, es jau manīju, ka no Tavas mājas iziet tas fotogrāfs. Un, spriežot pēc tā, kāda Tu izskaties, diez vai jūs te nodarbojāties ar fotografēšanu.
Tagad jau Sema sajutās dusmīga.
- Tas, kas notiek manā privātajā dzīvē, ko, ar ko un kur es ko vispār kaut ko daru, tā jau vairs sen nav Tava darīšana, Krister! Tikai mana. Tev bija savs laiks, kad varēji gan uztraukties par mani, gan apciemot, gan visu citu darīt. Tu tajā laikā izvēlējies uzsākt dienesta romāniņu ar savu kolēģi. Liki man justies atbildīgai par to, ka jūk un brūk mūsu attiecības, liki man justies kā egoistei, kas Tevi, nabadziņu, apbižo un nesaprot Tevi. Tagad, pēc visa šī laika, es Tev ar pilnu atbildību varu pateikt - ej ellē, Krister! Tu man esi svešs cilvēks un Tev šeit nekas na darāms, tā kā savācies, pagriezies un dodies uz turieni, no kurienes esi nācis, saprati mani! Tu esi visupēdējais cilvēks, ko gribu šeit, savā durvju priekšā, redzēt!
Kristers izskatījās pārsteigts.
- Tu nekad neesi atļāvusies ar mani tā runāt līdz šim!
- Jā, neesmu. Jo es Tevi cienīju, atšķirībā no Tevis, kas ciena, šķiet, tikai pats sevi. Es Tevi mīlēju, es par Tevi uztraucos, es biju Tev uzticīga, es Tev devu visu to, ko Tevis tā arī nesaņēmu.
- Man nevajadzēja no Tevis aiziet, Sema, piedod, tā bija liela kļūda. Vienkārši Zanda patr āpījās manā dzīvē tajā brīdī, kad mūsu attiecības nebija īpaši labas un viņa šķita tik iejūtīga, maiga un saprotoša, ka es iekritu viņas tīklos. Tagad, jau pirms bērna piedzimšanas un pēc vēl jo vairāk, viņa ir parādījusi savu īsto seju. Tas ir tik šausmīgi. Esmu tā kļūdījies un man ir tik žēl, ka esmu izdarījis nepareizu izvēli. Protams, pagriezt laiku atpakaļ nav iespējams, bet es gribēju Tev lūgt piedošanu. Varbūt neesmu to atnācis izdarīt savā labākajā formā, bet zini, lai ietu pie cilvēka, kuram esi nodarījis pāri, ir vajadzīga liela drosme. Man tādas bez šī te - viņš norādīja uz pudeli - nav.
- Nemeklē laimi un drosmi pudelē, Krister, tur tās nav, - Sema, mazliet ironiski piezīmēja. Dusmas uz Kristeru bija sākušas noplakt.
- Es gribēju Tev palūgt piedošanu, Sema. Neko vairāk.
- Lai piedotu pilnībā, man būs vajadzīgs lielāks laika posms, protams, tagad manā dzīvē ir radušies apstākļi, kas man to visu atvieglo. Bet tā kā Tev tas, acīmredzot, ir diezgan svarīgi, tad es Tev piedodu, vari staigāt talāk mierīgs.
Kristers izskatījās atvieglots.
- Drīkstu Tevi apskaut?
Sema noraidoši papurināja galvu.
- Nu, lūdzu? Tas ir svarīgi, kas gan tā par piedošanu bez piedošanas apskāviena, - Kristers iešķībi pamaidīja.
Sema ar aizdomām palūkojās uz Kristeru, bet viņam, šķiet, tiešām nebija nekādu ļaunu nolūku.
- Nu labi, lai notiek.
Kristers pasmaidīja Semai tik pazīstamo un savulaik tik mīļo smaidu un, izstiepis rokas, paspēra soli pretī Semai.
Nākamajā brīdī Sema redzēja, ka Kristera seja dīvaini sašķobās un ka viņš slīd. Kristers bija paklupis pret kājslauķi un šobrīd ar šausmu izteiksmi sejā, krita virsū Semai. Viņa ne uzspēja laikus reaģēt un Kristers, uzkritis virsū Semai, nogāza Semu uz aizmuguri. Sema izjuta asu sāpi pakausī un sajuta ka krītot ir sasista mugura un rokas.
Skaņas visapkārt kļuva dīvaini miglainas un pašas sirdspuksti ļoti skaļi. Tad, viņa juta ka zaudē samaņu. Pēdējais, ko viņa redzēja, bija Kristera izbiedētā seja.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sema-51-dala/735242
