Kaut kad agrīnajos divtūkstošajos gados, vēl bērns būdams, pamanīju tēva lasītajā avīzē reklāmu, kurā lieliem burtiem bija rakstīts “SEX*”. Apakšā sīkā šriftā bija paskaidrots, ka šai reklāmai ar seksu nav nekāda sakara un šis lētais triks izmantots tikai, lai pievērstu lasītāja uzmanību. Jā, sekss pārdod, tomēr manā gadījumā šim rakstam ir tiešs sakars ar seksu, tiesa gan ļoti dīvainā un neparastā formā.
Notikumi, kurus te aprakstu, risinājās vēl pagājušā gada nogalē, ap ziemassvētkiem. Lai arī neesmu sentimentāls, bet ziemassvētku laikā arī man negribas palikt mājās vienam. Gadu iepriekš, ap šo laiku, man pat bija divas pusattiecības ar Annu un Natāliju, bet šajod svētkos biju brīvs no jebkādām sievietēm. Pēc pāris gadu pārtraukuma, biju iecerējis pašu ziemassvētku vakaru pavadīt kopā ar vecākiem. Bet divas dienas pirms svētkiem uzzināju, ka tēvs ir apaukstējies, un šajā laikā protams katri apaukstēšanās simptomi tiek uztverti ar aizdomām par lielo vīrusu, tātad vecāku mājas arī atkrita. Dāvis ziemīšus pavadīja pie saviem senčiem, nekāds jauns flirts, ko varētu pārvērst romantiskā svētku vakarā, man nebija izveidojies, un divas dienas pirms svētkiem es sapratu, ka visticamāk šos laiku pavadīšu vientulībā.
Nav jau baigā traģēdija, bet kaut kā sajutos nedaudz skumīgi. Neļāvu sev tā justies ilgi, un, ja reiz bija jāpaliek mājās, tad nolēmu darīt mājas lietas. Nedaudz pastrādāju un tad man radās baigā doma, nepasūtīt ēdienu no restorāna, kā es parasti to daru, bet pagatavot pašam sev pusdienas. Sajutos baigi lepns par savu apņemšanos un sāku meklēt, kāda pārtika man mājās dzīvo bez obligātajiem pelmeņiem saldētavā. No surprises, nekā diža, ko pagatavot man mājās nebija, tomēr atradu neatvērtu spageti paku. Ok, taisīsim spageti, bet plikus makaronus jau es neēdīšu, neesmu taču 3gadieks. Nolēmu taisīt spaghetti bolognese… vai vismaz manu versiju par to. Iegooglēju quick spaghetti bolognese recepie, un devos uz Rimi pēc maltās gaļas, tomātu mērces, parmezāna un bazilika. Es nerakstīšu tieši kā un ko es darīju, jo es ļoti primitīvi izvārīju makaronus, apcepu gaļu, un piegāzu klāt tomātu mērci. Man nebija pacietības vārīt mērci 2-4 stundas, griezt tur klāt burkānus, seleriju un sautēt to visu vīnā un ņemties ar vistas buljoniem tā lai sanāktu īstā Boloņas mērce. Mani makaroni ar malto gaļu un tomātu mērci izskatījās labi, un garšoja arī tīri ok, … tieši tā, bija ok. Ne vairāk ne mazāk. Nebija lieliski un nebija neēdami. Bija ok. Bet pats notikums, ka pagatavoju sev kārtīgu maltīti, nevis vienkārši uztaisīju maizīti iedvesmoja mani arī uz citiem cēliem mērķiem, piemēram izmazgāt veļu.
Reizi divās nedēļās man uz mājām nāk sieviete apkopēja, kas iztīra dzīvokli, un, ja salieku netīro veļu kaudzītē, tad viņa arī ieliek to veļas mašīnā. Bet vispār biežāk veļu mazgāju pats. Es īsti nesaprotu, kāpēc veļas mašīnai vajadzīgas visas tās miljons podziņas un funkcijas, es visu mazgāju “cotton” režīmā, un viss vienmēr ir ok. Netīrās veļas kastes dibenā daži apģērba gabali dzīvoja jau vismaz kādu mēnesi, un viens no tiem apģērbiem bija mani melnie džins, kurus ne pārāk bieži velku, tāpēc man to nepietrūka. Mamma bērnībā bija iemācījusi, pirms likt veļu mazgāties, kārtīgi pārbaudīt visas kabatas, un es pie šī principa vienmēr esmu turējies, un ik pa brīdim tādā veidā esmu ticis pie bonusa piecīša vai citreiz pat divdesmitnieka. Šoreiz pārbaudot visas kabatas es uzgāju ko daudz vērtīgāku. Manu melno džinsu kabatā atradu tur atstātu zīmīti: “uzraksti kādreiz, ja paliek garlaicīgi – …… @inbox.lv Sandra”! Wow, es pēkšņi sajutos kā arheologs, kas rokoties pa tuksneša smiltīm, nejauši ir uzgājis apslēptu dārgumu lādi. Sandra ir tā pati dāmīte kuru es rakstā “trakot grib arī dāmas gados” tik mīļi dēvēju par Kaķa ausīm.
Izrādās, dodoties prom no mana dzīvokļa, kamēr es vēl gulēju, viņa ne vien bija piekopusi mūsu atstāto nekārtību, bet arī manās biksēs atstājusi šo zīmīti ar savu ē-pastu. Interesanti, kāpēc ē-pastu? Varēja jau arī atstāt telefonu, un kāpēc džinsu biksēs, nevis nolikt zīmīti skaidri redzamā vietā? Mani nodarbināja visi šie jautājumi, bet jo īpaši satraukts biju, jo ja godīgi tad man gribējās viņu vēlreiz satikt. Kāpēc gan ne, sekss bija ļoti labs, viņa pati bija riktīgi jautra un komunikabla, un šķiet, ka no manis viņa nekādus solījumus nepieprasīja. Mani ļoti ieinteresēja, kas no šī visa varētu sanākt, un es devos pie datora, lai pirmo reizi mūžā rakstītu romantisku e-pasta vēstuli.
“Čau, Sandra! Es tikai tagad atradu Tavu zīmīti. Ja gribēji, lai uzrakstu, kāpēc to paslēpi bikšu kabatā? Tā es to varēju arī nekad neatrast. Būtu to atstājusi uz galda, noteikti būtu uzrakstījis ātrāk. Anyway, tā arī nav sanācis pateikt, cik ļoti man patika mūsu nakts piedzīvojumi, vēl aizvien bieži to atceros. Ja jūties līdzīgi atsūti savu telefona numuru, vai atsūti ziņu WhatsApp 29XXXXXX. Gaidīšu atbildi,
PS paldies, ka sakārtoji māju, tas bija ļoti negaidīti 🙂”
Es nosūtīju ziņu un sajutos ļoti dīvaini. Kā bērnībā, kad skolā Valentīndienas pastā iemetu mīlestības vēstuli Baibiņai. Kaut kāds neraksturīgs satraukums mani pārņēma. Vai tas ir tāpēc, ka ē-pasts? Es līdz šim ē-pastu esmu lietojis tikai lietišķām sarakstēm. Varbūt kādreiz arī kādu privātu ziņu esmu nosūtījis, bet flirtam šo komunikācijas veidu neesmu ne reizi izmantojis.
Tuvāko stundu laikā nebija nekādas atbildes no Sandras. Vakarā es uzliku Netfliksā filmu, un čiloju dīvānā, kad pēkšņi mans telefons iečivināja jauna ē-pasta paziņojuma dziesmu. Yes, tas bija no viņas!
“O, čau seksīgais! Viss notiek, kā tam jānotiek. Ja būtu to zīmīt atstājusi labi redzamā vietā, tas nebūtu interesanti. Paslēpjot to tavā kabatā, bija jāiejaucas liktenim, lai tu to atrastu. Redzi, tu uzrakstīji tagad, tātad ātrāk nebija lemts.
Kā tev iet? Ko tu dari? Par ko tu sapņo?
Mūsu nakts bija kaisles un emociju pilna, un es arī to atceros katru brīdi, kad jūtos ikdienas rutīnas nomocīta.
Tu gribētu to atkārot?”
Es uzreiz ķēros klāt atbildes rakstīšanai. Es pieminēju, ka ļoti priecājos saņemt no viņas atbildi, un, ka labprāt atkārtotu mūsu piedzīvojumu. Uzrakstīju arī, ka pašlaik neko pārāk interesantu nedaru, vienkārši čiloju mājās pie TV un, ja viņai arī nav ko darīt, tad lai droši brauc ciemos. Es pat palielījos, ka šodien uztaisīju spaghetti bolognese.
Viņa atbildēja, ka šovakar noteikti nevar, un tam sekoja provokatīvs jautājums: “… bet ja es tur pie tevis šodien būtu, ko tu ar mani darītu?”
Man sāka šī sarakste iepatikties, tajā pašā laikā, es nedaudz apmulsu. Ko lai es atbildu? Es uzrakstīju:
“Es paceltu tevi un ļautu tavām kājām apvīties ap manu vidukli. Tad es piespiestu tevi pret logu un skūpstītu lūpas, kaklu un krūtis. Tu ekstāzē ieķertos man mugurā, un mēs iekristu kopā dīvānā. Es būtu apakšā, un tu atpogātu manu bikšu priekšu un darītu ar mani, ko vēlies!”
Es nepārlasīju, ko uzrakstīju, vienkārši nospiedu pogu “send”. Pagāja kādas 20 minūtes, un viņa atbildēja ar līdzīga rakstura vēstuli, un man pat liekas, ka nav piedienīgi to visu pārpublicēt te. Bet lūk daži fragmenti no tās: “.. un tad es skūpstīšu tevi visjūtīgākajās vietās…”, “… tu paņemsi mani tā, ka es ekstāzē kliegšu tavu vārdu…”, “…mēs beigsim reizē, un pasaulē viss nostāsies savās vietās!”
Turpinājums TE
