local-stats-pixel fb-conv-api

Seko realitātei #100

Piedošanu, ka tik ilgi neliku. Bija pazudusi iedvesma un vēl bija jānosvin savs izlaidums. ^.^

Man tika parādīts viss. Sākot ar vistumšākajiem pilsētas nostūriem un beidzot ar Eifeļa torni. Kriss bija pazvanījis un sarunājis savu darba mašīnu un šoferi, lai mūs izved pa pilsētu. Jutos kā pasakā, kad visu dienu varu pavadīt tik skaistā vietā. Kad jau tuvojās vakars, jutos nogurusi un spēka vairs nebija pat acis noturēt vaļā.

-Aizvedīsi mani uz viesnīcu? –pus aizmigusi ierunājos.

-Labi.

Mana galva aizvien bija uz Krisa pleca un acs aizvērtas. Mani neuztrauca, ka neskatos, kurp mani ved. Kaut kas lika Krisam uzticēties.

Nepamanīju, pa kuru laiku biju iemigusi, taču, kad pamodos, es neatrados savā viesnīcas numurā kopā ar meitenēm. Jau atkal Krisa dzīvoklis. Es taču viņam biju lūgusi, lai aizved mani mājās. Piecēlos sēdus gultā un jau atkal pamanīju tukšo vietu sev blakus? Manā galvā bija dažādas domas. Vai vienmēr Kriss veda uz māju nepazīstamas sievietes? Jutu kā dusmas sakāpj, protams, mani vēl niknāku padarīja tas, ka biju apakšveļā. Kapēc viņš bija novilcis manas drēbes?

Piecēlos, atradu drēbes, saģērbos un jau biju gatava no dusmām nosvilināt viņa dzīvokli, kad atradu zīmīti. Man pat lasīt to negribējās, bet es sevi piespiedu.

‘’Vēlāk visu paskaidrošu. ‘’

Zem zīmītes atradās divas biļetes uz teātri.

Neko es vēlāk negribēšu dzirdēt. Paskatījos pulkstenī un sapratu, ka ir tikai četri no rīta. Nu kur viņš varēja būt četros no rīta?

Dusmīga izgāju no viņa dzīvokļa un devos viesnīcas virzienā. Visi normāli cilvēki guļ, bet es klīstu pa svešas pilsētas ielām. Ideāls atvaļinājums..

Ar kājām atradu ceļu līdz viesnīcai, bet dusmas bija pārņēmušas mani. Nekad dzīvē vairs viņu negribu satikt. Iegāju viesnīcā un taisnā ceļā devos uz savu numuru. Zināju, ka Šarlote un Kristīne guļ, taču nespēju ieiet netrokšņojot. Kā aizvēru durvis, tā dusmas nāca ārā pa visām pusē.

-Kā es viņu ienīstu!! –nobļāvos un nometu omu pie durvīm.

-Kate? –Šarlote saknosījās un lēnu novilka.

-Piedod. –atvainojos, taču turpināju lamāties.

-Es ienīstu vīriešus. Kaut es nekad nebūtu viņu satikusi.

-Cik ir pulkstenis? –Šarlote caur žāvām ieminējās.

-Vēl ir agrs. –noteicu. Man vairs nebija vēlmes turpināt gulēt, tāpēc devos uz vannas istabu.

Ūdens bija patīkami silts un tas nomierināja. Nezinu cik ilgi biju stāvējusi zem tekoša ūdens, taču, kad iegāju istabā, saule izgaismoja telpas. Jutu, ka esmu nomierinājusies. Meitenes vēl gulēja, taču es nolēmu jau pasūtīt brokastis.

59 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000